Terorisms nav politika

Vai Stīvena Spīlberga filma Minhene attaisno izraēliešu politiķu atriebību palestīniešu teroristiem?

Ziniet, es pat priecājos, ka Mosad iznīcināja tos teroristus – priecājos nevis kā filozofs un nepavisam ne kā ebrejs, bet drīzāk gan kā cilvēks ar zināmu avantūrisma potenciālu. Tomēr nosaukt palestīniešu teroristu iznīcināšanu par atriebību būtu tas pats, kas nosaukt par atriebību šausmīgo spīdzināšanu, kādai Hitlers pakļāva fon Štaufenberga atentāta dalībniekus, kas arī tika iznīcināti. To, protams, var darīt, un tas pat iekļaujas kaut kādos ikdienas valodas priekšstatos. Tiesa, ja ņemtu, teiksim, ģermāņu tiesības, tas ir, Lex Sacsonica, tad tur atriebība ir pilnīgi leģitīma. Vai, teiksim, runājot par Edipa gadījumu Senajā Grieķijā, atriebība ir pat sakrāli nepieciešama. Tomēr, manuprāt, notikumi, kas saistīti ar Izraēlas sportistu sagrābšanu par ķīlniekiem un viņu nogalināšanu Minhenes olimpiādes laikā 1972. gadā, un tam sekojošo palestīniešu teroristu iznīcināšanu, ko īstenoja Mosad, ir politisks akts, nevis atriebība. Tas ir, akts, kas veikts kā zināma politiska refleksija, un kuras galējais pamatojums, tāpat kā Aristotelim, meklējams viena cilvēka varā pār otru.

Politiskums nepiemīt pašai darbībai, tas izriet no tās refleksijas, no tā tipa domāšanas, kas vispār var nepiemist pašam darbības darītājam. Varētu teikt, ka izraēliešu politiķu rīcība visdrīzāk balstījās nevis uz kādu domāšanas aktu, bet gan uz jau pastāvošu, diezgan stabilu politiskās refleksijas šablonu. Šis šablons parādījās 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad viens pēc otra sāka pazust cilvēki no neoficiālās Arābu–ebreju komitejas – šo komiteju dibināja, lai noregulētu attiecības starp abām tautām Palestīnā. Var tikai pieņemt, ka komitejas arābu locekļus “novāca” arābi, bet ebrejus – ebreji. Starp citu, viena no galvenajām ielām Jeruzālemē nosaukta Orlovzorova vārdā, viņš bija viens no pēdējiem minētajā komitejā.

Es gribu teikt, ka, runājot par politisko refleksiju, gan arābiem, gan izraēliešiem jau piemita zināmi politiskās refleksijas štampi, kas veidojās, sākot ar 19. gadsimta beigām, kad terorisms kļuva par vienu no politiskās varas ieročiem un vienlaikus par vienu no politiskās refleksijas sastāvdaļām. Varētu uzdot jautājumu, kāpēc Spīlberga filma parādījās tieši patlaban. Visdrīzāk tas saistīts ar mūsdienu politiskās domāšanas fenomenālo fragmentārismu un haotiskumu. Tādējādi mēs varam runāt vienīgi par kādu politisko ideju izplatīšanās fāzēm vai fāzēm, kad notiek atgriešanās pie pagātnes politiskajām idejām. Savā ziņā tā ir nostalģija pēc zaudētās viengabalainās politiskās domāšanas. Spīlbergs atgriežas pie tā sen pagājušā perioda, kad politiskā refleksija tika aplūkota vienīgi kā ideoloģiska, kā kolektīva, kā nacionāla, un tamlīdzīgas blēņas. Kas toreiz nebija blēņas, bet tagad tādas ir!

Terorisms spēlē uz savas rīcības politisko aktivitāti, taču ne teroristi, ne ebreji, ne Spīlbergs nesaprot, ka terorisms ir politisks tikai pēc efekta un konteksta. Taču tas nepavisam nenozīmē, ka pēc savas būtības terorisms būtu politiska parādība. Ne amerikāņu, ne angļu kretīni nespēj saprast, ka terorisms jau sen ir pārstājis būt politisks fenomens. Drīzāk to varētu attiecināt uz psiholoģiju vai pat epistemoloģiju – kā noteiktu, lai arī defektīvu refleksijas veidu. Kad, piemēram, pieci vidusskolnieki spēj izgatavot ārkārtīgi spēcīgu bumbu un nodomāt: klau, pamēģināsim uzspert gaisā šito staciju, jau sen krīt uz nerviem… Reducēt šo atsevišķo domāšanas veidu uz politiku var tikai visu zemju idiotu internacionāle.

Lūk, arī Spīlbergs Mosad grupas priekšgalā izvirza kādu cietēju, “reflektētāju” un tā vietā, lai padomātu patlaban, tagad, aicina – pajutīsim viņam līdzi, padomāsim kā viņš, paraudzīsimies no kādreizējā laika, no mūsu vecāku laika, no reiz bijuša notikuma. Bet – pie velna šo idiotisko moralizēšanu! Cilvēks spēj arī tieši patlaban apsēsties un padomāt pats (protams, ja gribēs to darīt), bet nevis kā papagailis atkārtot kādus politiskus vai ētiskus spriedelējumus.