Tērpu liecība

“Ja mēs salīdzinām to (tērpus, ārieni – red.) ar formālajiem tērpiem, ko nēsā Zviedrijā, mēs (Latvijas luterieši – red.) esam izgājuši uz ārišķību, lai pēc iespējas mazāk atšķirtos un būtu vienlīdzīgi, un varētu savu redzamību un autoritāti uzturēt ar pareizticīgajiem un Romas katoļiem, kas acīmredzot ir mūsu luteriskās baznīcas mācītāju mēraukla. Tas liecina par iekšēju nedrošību un nepārliecinātību par sevi un savas konfesijas pienesumu.”

No Jura Cālīša intervijas www.studentnet.lv

Luteram un viņa domubiedriem tērpi nebija svarīgs jautājums, jo baznīcas galveno uzdevumu viņi saskatīja Evaņģēlija pasludināšanā, tomēr tas nenozīmēja, ka to var darīt jebkurā veidā. Pat tad, kad kļuva skaidrs, ka vienošanās ar Romas baznīcu nebūs panākama, luterieši nepieņēma radikālās Reformācijas nostāju, ka katoliskā tradīcija jāatmet pilnībā, paliekot vienīgi pie tā, kas pamatots svētajos Rakstos, bet uzskatīja, ka no šīs tradīcijas ir jāatmet tas, kas ir pretrunā svētajiem Rakstiem. Jautājumā par baznīcas telpu, ceremoniālu un tērpiem luteriešu nostāja atradās starp Romas baznīcas kategorisko prasību tos lietot un radikālās Reformācijas stingro pārliecību, ka tas viss ir jāatmet kā nevajadzīgs. Augsburgas ticības apliecībā, kas joprojām vismaz nomināli ir visu luterisko baznīcu konfesionālais pamats, luteriskie reformatori sadaļā par mesu raksta, ka tradicionālās liturģiskās formas – kā lasījumu kārtība, lūgšanas un tērpi – tiek saglabāti.

Luterisko baznīcu dievkalpojumos tika lietoti gan liturģiskie tērpi saskaņā ar svinamā dievkalpojuma raksturu, gan melnais talārs, kas bija ikdienas drēbes un apliecināja sociālo statusu, t.i., piederību universitātei vai garīdzniecības kārtai. Rūdolfs Roholls “Vācijas evaņģēliskās baznīcas vēsturē” (1897) min vairākus 17. gadsimta luterisko dievkalpojumu aprakstus, kur minēts, ka garīdznieki tērpušies liturģiskajos tērpos. Apraksti arī sniedz ieskatu par detaļām, kas liecina par pieturēšanos pie Rietumu rita ceremoniāla, kā piemēram, vīraka kvēpināšanu atbilstošos dievkalpojuma brīžos. Roholls raksta, ka Nirnbergas Sv. Zēbalda baznīcā liturģiskie tērpi tika valkāti līdz pat 19. gadsimtam. Tam vēl var pievienot ilustratīvas liecības. Torslundas baznīcas Dānijā gleznā, tāpat kā gleznās no Hamburgas, Mīlbergas, Gerlicas un Zalchemmendorfas Vācijā, luteriešu garīdznieki, izdalot sv. Vakarēdienu, ir atainoti liturģiskajos tērpos. Mollīna 1615. gadā Rīgā iespiestajā Mārtiņa Lutera katehismā pie mācības gabala par svēto Vakarēdienu atrodama ilustrācija, kurā paveras tāda pati aina. Ilustrāciju klišejas ir izmantotas arī vēlākajam 1631. gada latviešu katehisma izdevumam. No šīm liecībām izskatās, ka luteriskās baznīcas neklupa pie formas, bet kopa ticības dzīvi un tradīcijas ar pārliecību par savas konfesijas pienesumu.

Normatīvs apģērba kods ir saistīts ar Prūsijas ķeizaru Frīdrihu Vilhelmu III, kas 1822. gadā izdeva dievkalpojuma rokasgrāmatu, pēc kuras jāvadās gan luteriešiem, gan reformātiem. Rokasgrāmatai bija tāda pretestība luteriskajās draudzēs, ka 1829. gadā tika sagatavots jauns izdevums, kurā daļēji ņemti vērā luteriešu iebildumi. μeizars arī uzskatīja par praktiskāku neievērot dalījumu starp reformātiem un luteriešiem, bet 1830. gadā apvienot protestantus vienā evaņģēliskā baznīcā. Taču atkal neapmierinātība draudzēs bija tik liela, ka 1834. gadā ķeizars izdeva jaunu pavēli, kurā vēlēja draudzēm saglabāt savu konfesionālo identitāti, bet kopīga pārvalde un jaunā rokasgrāmata palika saistošas. Luteriešu mācītājiem, kas svinēja dievkalpojumu, nevadoties pēc jaunās rokasgrāmatas, atņēma mācītāja tiesības, bet, ja viņi turpināja kopt savas draudzes, viņus apcietināja. Šajās norisēs arī meklējams melnā talāra obligātums. Jūras otrā krastā, Zviedrijas baznīcā attieksme pret liturģiskajiem tērpiem pēcreformācijas laikā bija pilnīgi pretēja. Tā, piemēram, svētā Vakarēdiena svinēšana, garīdzniekam nevelkot tradicionālo tērpu, tika uzskatīta par kalvinisma pazīmi, kas luteriešiem pilnīgi nepieņemama. Lai gan pastāv liecības, ka karaļa galma draudzē un dažās vācu draudzēs mācītāji bija svinējuši svētā Vakarēdiena dievkalpojumu, tērpušies vienkārši savā melnajā ikdienas svārkā, šis ieradums tālāk neizplatījās, un liturģiskie tērpi joprojām tika lietoti. Zviedrijā garīdznieku tērpu lietošana ir labi dokumentēta vizitāciju pierakstos un inventārijos, bet tad mums būtu jāsāk iedziļināties dažādos dievkalpojumu žanros, un jāsāk uzskaitīt visi ģērbi un to piederumi, kas attiecīgā gadījumā bija jāvalkā. Kādos tērpos ģērbušos latvieši redzēja savus mācītājus Līvzemē, Kurzemē un Vitebskas guberņā, šobrīd vēl jāpētī, bet, ņemot vērā postošos karus, varētu izdarīt minējumu, ka, neatkarīgi no tā, kuram luterisma strāvojumam viņi bija pieslējušies, mācītāji neizskatījās pārāk krāšņi. LELB ietvaros bīskapa liturģisko tērpu sāka valkāt pirmais arhibīskaps Kārlis Irbe, un ar trim izņēmumiem šis tērps ir bijis ierastais LELB bīskapu amattērps. LELB mācītāji turpināja nēsāt melno virsvalku līdz 80. gadu beigām, kad daži, paralēli melnajiem virsvalkiem sāka valkāt liturģiskos tērpus. Šodien abu veidu amattērpus lietošanai apstiprinājusi LELB sinode, un to valkāšana atšķiras no draudzes draudzē, bet mācītāji tos valkā saskaņā ar savu gaumi, teoloģisko izglītību, liturģijas izpratni un konfesionālo pārliecību. Ja nu šie liturģiskie tērpi, kas varbūt atgādina katoļu priesteru ģērbšanās stilu, atšķiras no Zviedrijas baznīcā valkātajiem, tad vairāk ar to, ka latviešiem parasti tie ir zemākas kvalitātes.