Tikumības skola

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija trešdien atbalstīja opozīcijas deputātes Jūlijas Stepaņenko (Saskaņa) ideju Izglītības likumā iekļaut normu, kas paredz aizliegt izglītības iestādēs izplatīt un izmantot materiālus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko, estētisko, intelektuālo vai fizisko attīstību.

Delfi.lv, 25. martā

Likumdošana ir dinamisks process, un 25. marta ziņā minētie Izglītības likuma grozījumi aprīli sagaidījuši ar pārmaiņām. Deputāti lēmuši neuztraukties par ietekmi, kādu nevēlami materiāli varētu atstāt skolu jaunatnes estētiskajā, intelektuālajā un fiziskajā izaugsmē, uzsvaru liekot tikai uz tikumību. Likumprojekta redakcijā, kas piedāvāta otrajam lasījumam Saeimā, pausta apņemšanās izglītības iestādēs nodrošināt “izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene”, kā arī “aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana vai izplatīšana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību”.

Iespējams, tautas priekšstāvji, saīsinot sākotnējo piedāvājumu, rīkojušies saskaņā ar tikuma izpratni, kāda Eiropas kultūrtelpā ienākusi jau antīkās pasaules laikos. Seno grieķu jēdziens aretē, kas latviski tulkojams gan kā “tikums”, gan “izcilība”, jau ietver priekšstatu ne vien par vēlamām morālajām īpašībām, bet arī par izkoptu ķermeni, prātu un skaistuma izjūtu. Neizglītots un bailīgs vārgulis, kaut arī būtu tikls un miermīlīgs, šādā izpratnē nevar tikt uzskatīts par pilnā mērā tikumīgu sabiedrības locekli. Par to liecina arī četri galvenie tikuma aspekti jeb pamattikumi, kādi parādās, piemēram, Platona darbos un vēlāk aplūkoti gan pirmskristīgā, gan kristīgā laikmeta morāles mācībās, – gudrība jeb saprātīgums, taisnīgums, mērenība, kā arī drosme jeb vīrišķība. Kristīgais pasaules uzskats, uz kurā atzītajām vērtībām atsaucas arī nesen pieņemtā Latvijas Satversmes preambula, šai četrotnei pievienojis trīs teoloģiskos tikumus – ticību, cerību un mīlestību –, papildinot tikumu skaitu līdz septiņiem. Kristīgajā literatūrā sastopams vēl kāds septiņnieks, kas iezīmē pretstatus galvenajiem netikumiem, tautas valodā dēvētiem par “nāves grēkiem”. Pretstats lepnībai ir pazemība, alkatībai – devība, baudkārei – šķīstība, skaudībai – labvēlība, negausībai – sātība, dusmām – lēnprātība, kūtrumam – cītība labos darbos. Kaut arī dažādos rakstos un vēl jo vairāk to tulkojumos šis uzskaitījums var atšķirties, pamatvilcienos tas ir līdzīgs.

Lielākas grūtības gaida tos, kuri vēlētos izvērstu tikumības raksturojumu uzmeklēt latviešu folkloras mantojumā, piemēram, tautasdziesmās. Kā teikts “Etimoloģijas vārdnīcā”, par labu rakstura īpašību vispārinājumu tikums kļuvis vien kopš 18. gadsimta beigām, līdz tam šajā vārdā apzīmē “praktiskās dzīves iemaņas, īpaši čaklumu, veiklumu, darba prasmi un strādīgumu, arī praktisko saprātu un gudrību (bez morālas kategorijas vispārinājuma)”. Tāpat ir vērts papētīt, kādās nozīmēs folklorā lietoti vārdi “gods” un “godīgs”, “tikls”, “pieklāties” u.c. Bez šādas iedziļināšanās var viegli rasties pārpratumi par to, vai pareizi spriežam par latvisko dzīvesziņu, uz ko tāpat preambulā atsaucas Satversme.

Varētu vaicāt, vai Latvijas situācijā ir vērts pieminēt antīko tikuma izpratni, jo ļaužu dzīvesveids un ierašas Senajā Grieķijā un Romā, raugoties no mūsdienu skatpunkta, nebūt nešķiet bez iebildēm atbalstāmi. Tomēr aktīvu sabiedrības pārstāvju paustās atziņas par tikumu izkopšanu jaunatnē vedina domāt, ka vēl arvien ir aktuāls jau pirms divarpus tūkstošiem gadu Atēnās uzdotais jautājums: vai tikumu var iemācīt un, ja var, tad kā to vislabāk darīt? Piemēram, aprīlī publicētajā Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju atklātajā vēstulē norādīts uz svarīgu saikni starp izglītību un tikumību. Citēju: “.. cilvēku izglītošana nav šķirama no viņu tikumiskās attīstības, jo netikumisks cilvēks, apgūstot izglītību un asinot prātu, kļūst sabiedrībai vēl bīstamāks savā rafinētajā rīcībā.” Manā rīcībā nav plašāka konteksta, pēc kura spriest par šo apgalvojumu, bet pieļauju, ka “izglītības apguve” šajā gadījumā nozīmē kādas informācijas iegaumēšanu, uzskatu iepazīšanu, savukārt ar “netikumisku cilvēku” drīzāk domāts netikumīgs, t.i., tāds, kam nepiemīt vēlamie tikumi. Tomēr tās ir tikai nianses, aiz kurām saskatāmas rūpes par to, lai sabiedrībā nevairotos atjautīgi nelieši, kas bruņoti ar piemērotām zināšanām un prasmēm savu ļaunprātīgo mērķu sasniegšanai. Tas sasaucas ar Aristoteļa aizrādījumu “Nīkomaha ētikā”, ka tiklab jauniešiem, kuri vēl pakļaujas jūtām, kā arī raksturā nenobriedušiem, nesavaldīgiem un vājas gribas pieaugušajiem teorētiskas zināšanas pat par tikumību var izrādīties veltīgas un nelietderīgas. Ja mērķis ir nevis, piemēram, spēja pārstāstīt eksāmenā četras galvenās ētikas koncepcijas, bet gan saprāta vadīta rīcība saskaņā kaut vai ar vienu no tām, tad būtu jēdzīgi domāt, ka tikumiskajai audzināšanai ne vienmēr derēs tie paši paņēmieni, kas valodu, vēstures vai dabaszinātņu sekmīgai apguvei.

Tomēr tas vēl nedod atbildi uz jautājumu, kā šīs tik nepieciešamās rakstura īpašības iemantot un vai tam varētu palīdzēt Saeimā rosinātie likuma grozījumi. Pirmām kārtām nav gluži saprotams, kāpēc starp visām skolu jaunatnes tikumībai svarīgajām Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām īpaši izcelta tieši laulība un ģimene. Šie sabiedrības institūti paši par sevi vēl negarantē tikumību – arī mūsu dienās dzirdam gan par aprēķina un nelabprātīgām laulībām, gan ģimenēm, kurās zeļ dažādi netikumi. Ne velti mūsu likumdošana nosaka ierobežojumus tuviem radiniekiem sadalīt valsts amatus tā, ka netikumīgām ģimenēm rodas iespēja parūpēties par savējiem uz pārējo sabiedrības locekļu rēķina. Laulāto pāru un ģimeņu aizsardzība allaž skatāma kopsakarā ar citām vispārcilvēciskām un latviskām vērtībām, no kurām svarīgākās arī minētas Satversmes preambulā – uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums un darba tikums.

Šķietami lielāku skaidrību par tikumu apguvi skolās vieš iecerētais likuma pants par tikumiskajai attīstībai nepiemērotu mācību līdzekļu un citu materiālu aizliegumu. Ja nu arī atstājam nākotnei lēmumus par īpašām tikumiskās audzināšanas metodēm, tad vismaz izvairīsimies no informācijas, kas varētu sekmēt iepriekš minēto atjautīgo neliešu skaita palielināšanos. Manuprāt, arī šajā gadījumā ir vērts ieskatīties pagātnes domātāju veikumā. Iespējams, visradikālāko risinājumu piedāvājis Platons, kas dialogā “Valsts” rosina ideālā nākotnes iekārtā atteikties no jauniešu tikumībai nepiemērota kultūras mantojuma. Tāpat kā daudzos domātāja darbos, arī šajā svarīgākās atziņas pauž viņa skolotājs Sokrats, kurš aprāda, ka gan sengrieķu varoņeposi, gan teiksmas par dieviem un cilvēkiem ir pilnas ar amorālām epizodēm un nenobriedušus prātus maldinošiem tēliem, tāpēc šādu sacerējumu lietojums izglītībā nav pieļaujams. Piemēram, stāsti, kuros vēstīts par netaisna cilvēka labklājību un taisnīgā neveiksmēm, var pamudināt nākamos sabiedrības līderus uz domu, ka būt netaisnīgam ir izdevīgi. Toties “labi audzinātais [..] pamatoti pels nekrietno un ienīdīs jau no jaunības, pat īsti vēl neizprazdams, kāpēc. Kad viņš to sāks saprast, viņš dedzīgi iemīlēs labo, saskatīs tajā sev radniecīgo, jo labais ir viņa audzināšanas pamatā”. Kā galvenos mācību priekšmetus šādā sākumizglītībā Platons nosauc mūziku un daiļās mākslas, kā arī fizisko audzināšanu. Tomēr jāteic, ka Platona iecerētais audzināšanas un cenzūras modelis domāts tikai topošajiem valsts pārvaldītājiem, nevis visu sabiedrības slāņu brīvajiem vīriešiem, nemaz nerunājot par sievietēm un vergiem. Tāpat arī nevaram būt droši, ka filozofs šādu apmācību tiešām vēlējies ieviest dzīvē, – dialogā ir papilnam gan ironijas, gan arī alegoriski izprotamu fragmentu.

Izlasot likuma grozījumu autores deputātes Stepaņenko komentāru saviem priekšlikumiem, gan kļūst skaidrs, ka tik fundamentālas reformas viņa nav iecerējusi. Gluži otrādi, atšķirībā no Platona deputāte uzskata, ka “gan Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, gan visi Rūdolfa Blaumaņa darbi, gan citi literatūras klasiķu darbi paši par sevi satur sevī tikumības mācību”. Tas gan ir nedaudz pārsteidzoši, jo par daudziem literāriem sacerējumiem, kuru autorus mūsdienās mēdz uzskatīt par klasiķiem, savulaik tradicionālās tikumības kontekstā šaubījās, vai tie būtu pieaugušajiem piemērota lasāmviela, iekļaujot tos dažādos aizliegto grāmatu sarakstos. Tādos pabijuši gan Bokačo, Rablē un Svifta, gan Dekarta, Voltēra un Kanta darbi, bet vēl līdz 1949. gadam Eiropas katoļticīgajiem nebija ieteicams lasīt Viktora Igo “Parīzes Dievmātes katedrāli” un “Nožēlojamos”, Flobēra “Bovarī kundzi” un Stendāla “Sarkano un melno”. Savukārt par Blaumaņa gaišās Kristīnes izvēli godīga un darbīga vīrieša vietā precēt nesavaldīgu vājas gribas dzērāju diskutēja vēl nesenākos laikos. Vai tomēr populārajā novelē un pēc tās uzrakstītajā drāmā netiek cildināta kaislība, nevis pret sevi un ģimeni atbildīga mīlestība, un vai rakstnieks, varbūt negribot, neiedveš jaunatnei apziņu, ka pat krietnas meitenes labprātāk izvēlas “sliktos puišus”?

Turklāt jārēķinās, ka arī mūsdienās par dažādu sacerējumu tikumisko vērtību nebūt nav vienprātības. Piemēram, pašreizējā Latvijas sabiedrībā ir nozīmīga daļa cilvēku, kas vienu no galvenajiem kristīgajiem tikumiem – ticību – nebūt neuzskata par vēlamu un pauž pārliecību, ka ar dažādu reliģiju ticības patiesībām jaunietim labāk iepazīties pēc tam, kad apgūti kritiskās domāšanas pamati. Pat ja šāds uzskats neapstrīd vecāku tiesības audzināt bērnu atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai, tomēr var būt iegansts, lai saskaņā ar ierosinātajiem likuma grozījumiem aktīvisti cīnītos par reliģiska satura literatūras aizliegumu skolās.

Tomēr visvairāk jautājumu raisa Jūlijas Stepaņenko domas par to, kam tieši būtu jāuztic mācību materiālu tikumiskais izvērtējums: “ja lielākā daļa vecāku klasē kādu šaubīgu materiālu uzskata par tikumību graujošu, tam nekavējoties ir jāpazūd no izglītības iestādes.” Te nu vairs īsti nevar palīdzēt ne Platona un Aristoteļa prātojumi, ne kristiešu autoru veidotie tikumu saraksti, ne dainas un pat ne starptautiskās konvencijas – tikai paļāvība, ka ikvienas nelielas vecāku grupas tikumi un izpratne par tikumību ļauj šādus spriedumus izdarīt. Pilnīgi nav no svara, vai spriedumu objekts ir pirmsskolas bērniem adresētas bilžu grāmatas par dzimumu lomām, informatīvi materiāli pusaudžiem par seksualitātes izpausmēm, bioloģijas mācību grāmatas ar evolūcijas teorijas izklāstu, līgodziesmas, mīlas lirika vai stāsti no Vecās un Jaunās Derības – tikumiskās audzināšanas grožus valsts skolās deputāte iecerējusi uzticēt nelielām pilsoņu grupām ar bieži vien atšķirīgu izglītības līmeni, uzskatiem, dzīvesveidu, reliģisko un politisko pārliecību. Arī ar dažādiem netikumiem – kas nebūt nav pārsteidzoši situācijā, kad bažas par morāles vērtību vājināšanos sabiedrībā jau vairākkārt pauduši gan daži politiķi, gan reliģisko konfesiju līderi. Balsojums Saeimā rādīs, ko šajā sakarā domā citi tautas priekšstāvji, un ļoti ceru, ka viņi zina – nesaprātīga rīcība nav saskaņā ne ar antīko, ne kristīgo, ne arī – lai kas tā būtu – latvisko tikumības izpratni.