Tirgus vīrs

Zīmīgām idejām 1776. gads bija labs gads, un tas gadās reti. Tāpat tas bija zīmīgs gads labām idejām, kas ir vēl neparastāk. Mūsu pašu monumentālā Neatkarības deklarācija bija sava veida mazs, izaicinošs apgaismības ideju apkopojums, kas toziem Londonā bija sasniegušas savu augstāko punktu. Februārī Edvards Gibons publicēja “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēstures” pirmo sējumu, kas ietvēra slavas dziesmu Romas republikas tikumiem un nodaļu, kurā kristietības izplatīšanās skaidrota cilvēku, nevis dievišķo brīnumu kategorijās. Mēnesi vēlāk viņa draugs Ādams Smits publicēja slaveno darbu “Tautu bagātība”, kas darīja galu jebkādiem centieniem aizstāvēt merkantilo koloniālās atkarības sistēmu no metropoles.

Gibona un Smita grāmatas ir ne vien angļu prozas klasika, bet ir arī atstājušas iespaidu uz jaunu vēstures un ekonomikas ideju tapšanu. Gibona stils joprojām kalpo par patiesi apgaismota vēstures apraksta paraugu; Smita grāmata joprojām ir labākais tirgus ekonomikas pamatu izklāsts. Kāpēc klasiskie ekonomisti domā, ka brīvā tirdzniecība nāk par labu visiem? Kāpēc valsts kasē glabātā zelta daudzums ne sevišķi ietekmē valsts turību? Kāpēc labākas saspraužu ražojamās mašīnas nevis iznīcina darbavietas uz visiem laikiem, bet rada jaunas? Kāpēc, starp citu, ir vienalga, vai esam ražīgi lauksaimniecībā vai ražošanā, – galvenais, ka esam ražīgi? Ko vispār nozīmē ražīgums? Komplicētas idejas – darba dalīšana, tirdzniecības priekšrocības – ar ekonomiku nesaistītiem prātiem top skaidras pirmo un, iespējams, pēdējo reizi.

Taču pretstatā Gibonam, kas iznirst no ēnas kā labi izgaismots personāžs, apgaismības tēls, kas darbojies vēstures krēslainajā saprāta pagrimuma stundā, Ādams Smits ir kā pret gaismu izplūdis veidols. Lielākajai daļai no mums viņš ir “neredzamās rokas” idejas autors, skotiskais profils uz britu 20 mārciņu banknotes, kurš parādīja, ka mantkārība ir laba lieta, ka brīvsolī palaists tirgus vienmēr pats noteiks pareizo cenu un izvēlēsies pareizās preces, – vārdu sakot, Miltons Frīdmans skotu brunčos. Taču gluži citāds Smits šobrīd figurē akadēmiskajās aprindās. Šis Ādams Smits tiek uzlūkots nevis kā brīvā tirgus apustulis, bet kā viens no Franču revolūcijas (tiesa, tās maigākās un pūkainākās puses) tēviem. Neviens cits kā Noams Čomskis ir šī Smita fans, un viens no pagājušās desmitgades oriģinālākajiem akadēmiskajiem darbiem, Emmas Rotšildas “Sajūtas par ekonomiku: Ādams Smits, Kondorsē un apgaismība", pieskaita viņu drīzāk pie sentimentālistiem nekā biržas mākleriem – kā vīru, kurš ticēja, ka līdzcietības un emocionālās iesaistīšanās jūtas iet uzņēmībai un godkārei pa priekšu. Atšķeļot “Tautu bagātību” no viņa otrās ievērojamās grāmatas “Morālo jūtu teorija”, mēs ne tikai atšķeļam nost pusi no Smita ekonomista domas, bet arī vienkāršojam mūsu pašu izpratni par mūsdienu pasauli, padarot ekonomiku par izolētu statistikas pseidozinātni, nevis humanitāro zinātņu atzaru, par kādu to uzskatīja Smits.

Nikolass Filipsons savā nesen izdotajā biogrāfijā “Ādams Smits: Apgaismotā dzīve”mēģina, turklāt ļoti sekmīgi, abus šos Smitus savienot, ļaujot mums izsekot jūtu cilvēka pārtapšanai par mazo finanšu dievu. Filipsons, Edinburgas universitātes vēsturnieks, iet Rotšildas pēdās, pārliecinoši atklājot, ka Smita prātu vairāk nodarbināja morāles, nevis tirgus jautājumi. Viņš pat uzrok pāris dziļāku emocionālu dzīslu, kuras, lai arī neiztaisa no Smita lordu Baironu, tomēr dažādo viņa dzīves aprakstu ar interesantām detaļām un slēptām sižeta līnijām. Viena no tām ir viņa ciešā draudzība ar filozofu Deividu Hjūmu, tuvāko kolēģi, kas atstājis uz viņu lielu ietekmi; no šejienes arī viņa aizdomīgā piesliešanās ateismam, ar ko Hjūms bija iemantojis neslavu. Smita īstais jautājums, kā izrādās, nebija ekonomista ierastais “kā mēs kļūstam bagātāki vai nabagāki?” un pat ne filozofiskais “kā cilvēkam būtu jādzīvo?”. Tas bija mūsdienīgs, Darvina cienīgs jautājums: “Kā saskatīt un iedibināt kārtību pasaulē bez Dieva?”

Smita biogrāfi vienmēr zūdījušies par sava varoņa neglābjami garlaicīgo personu; nekas daudz viņa dzīvē nav noticis, katrā ziņā nekas romantisks. Viņš bija vecpuisis, kas lielāko savas dzīves daļu nodzīvoja kopā ar māti, un vienīgais īsti dzīvelīgais nostāsts, kas saglabājies līdz mūsu dienām, vēsta par viņa nolaupīšanu trīs gadu vecumā, ko paveicis kāds čigāns un kur glābēja lomu nospēlējis Smita tēvocis. Taču tieši viņa dzīves vienmuļība dara to tik mūsdienīgu. Viņa intelektuālie līdzgaitnieki bieži vien bija spiesti cīnīties par sevi ar zobiem un nagiem, bet Smita karjera visnotaļ līdzinās tai, kādu tikpat apdāvināts jauneklis varētu izveidot mūsdienās: viņš agri guva panākumus, vieda vecāka vīra aizgādībā pasniedzot labi apmeklētas lekcijas, vēlāk kļuva par katedras vadītāju pirmklasīgā universitātē, tad pārgāja uz valsts pārvaldi, līdz varēja itin labi nopelnīt, izdodot svarīgas grāmatas un nolasot pa kādam vispārīgam bakalaura kursam.

Šādas eksistences iespējai ir kāds sakars ar viņa raksturu, taču vēl lielāka nozīme bija vietai – viņa pilsoniskajai piederībai Skotijai un jo īpaši Edinburgai skotu apgaismības zenītā, zinātkāres un zinību apguves renesansē, kas uzplauka pēc Anglijas un Skotijas apvienošanas 1707. gadā. Smits, kurš bija dzimis 1723. gadā Kērkaldijā, Faifā, Skotijas austrumu piekrastē, studējis morāles filozofiju Glāzgovā, pavadījis piecus nelaimīgus gadus Baliola koledžā Oksfordā, ieradās Edinburgā 1748. gadā 25 gadu vecumā.

Edinburgu tolaik dēvēja par britu Atēnām, lai gan tā nudien vairāk atgādināja 18. gadsimta Čikāgu. Tai piemita nedaudz ievainota, nedaudz iedomīga otršķirīguma sajūta – šajā gadījumā attiecībā pret Londonu –, kā arī kareivīga lepnība par sevi kā vietu, kur domāšanas un mācību procesi ir mazāk pretenciozi un lielākā saskaņā ar veselo saprātu nekā citur. Taču pāri visam bija fakts, ka Edinburgas intelektuālā dzīve, līdzīgi Čikāgai, veidojās ap izteikti pilsētniecisku universitāti, ciešā sazobē ar tirgotāju galvaspilsētas komerciālo un pilsonisko dzīvi, nevis nīkuļoja kādā mazpilsētā ar provinciālām vērtībām. Edinburgas intelektuālās dzīves neatņemama sastāvdaļa bija publiskās lekcijas, kuras apmeklēja liels pulks ar akadēmisko pasauli nesaistītu klausītāju. Filipsons “Tautu bagātībā” redz “vienu no izcilākajiem sasniegumiem, ko paveikusi apbrīnojama inteliģence, kas bija uzņēmusies izkristalizēt sabiedriskuma teoriju no vispārējās pieklājības kultūras.”

Edinburgā ar Smitu uzreiz sadraudzējās Deivids Hjūms, kurš bija 12 gadus par viņu vecāks un kura brīvdomīgās esejas viņš ar saviļņojumu un spītējot aizliegumam bija lasījis Baliolā. “Koledžas vadībai bija labpaticis iegriezties viņa istabā, un, atraduši pie viņa tolaik svaigi publicēto Hjūma “Traktātu par cilvēka dabu”, godājamie inspektori šo ķecerīgo grāmatu atsavināja un izteica jaunajam filozofam bargu nosodījumu,” teikts kādos vēlāka laika memuāros. Lai arī Hjūms nebija nekāda romantiskā figūra, viņš bija drosmīgs, un tas Smitu gan sajūsmināja, gan arī mazliet biedēja. Baliolas “inspektori” labi zināja, ka Hjūms nemaz neslēpa savu nicinājumu pret instucionalizēto reliģiju. (Smita agrākas biogrāfijas autors Džeimss Bjūkens (James Buchan) atzīmē, ka gan Smitam, gan Hjūmam tēvs nomiris, kad puikas vēl bija mazi; varbūt šis zaudējums lika viņiem savādā kārtā apjaust autoritātes rēgaino dabu.) Filipsons parāda, ka daudzas Smita idejas ir aizgūtas no Hjūma. Pat viņa ekonomiskās teorijas sakņojas Hjūma filozofijā. Viņa teorija par tirdzniecības bilances “plūsmu” pieder Hjūmam, un viņa ideja par līdzcietību kā tirgus saistvielu arī nāk no Hjūma. Taču Smita mīļākie vārdi “aktīvs” un “produktīvs” nebūt nebija Hjūma iecienīti. Smitam patika dzīve. Tas, ko viņš guva no Hjūma apsvērumiem par racionālā prāta robežām, māņticības absurdo raksturu un kaislību pārākumu, nebija vis stoiskās vienaldzības vai hjūmiskā miera mācība, bet kaut kas tuvāks epikūriskai intensitātei: ja reiz dzīvojam materiālā pasaulē, tad lai šis materiāls ir mūsējais.

Smits bija iedvesmojošs pasniedzējs, kurš palaikam mēdza nokāpt no katedras un, liekot mierā savus pierakstus, brīvi uzrunāt studentus. Taču tas pats, kas ļāva viņam būt par apburošu pasniedzēju, – viņa spēja tik ļoti iegrimt savā priekšmetā, ka šajā labirintā līdzi tika ierauts arī klausītājs –, sagādāja viņam arī pirmā “izklaidīgā profesora” slavu. Viņš bija bieži redzams klīstam apkārt, kustinot lūpas un pie sevis gatavojot kārtējo lekciju. Kā izteicās kāds draugs, viņam nav nācies satikt nevienu citu, kurš būtu tik ļoti maz klāt kompānijā, kā Smits. “Izklaidīgo profesoru” ir viegli pārprast: lai gan viņš šķiet esam tepat un tagad, viņa “tagad” atrodas kaut kur nākotnē, nedēļas vai nākamās lekcijas attālumā. Doktors Džonsons mēdza bubināt zem deguna, taču tā bija klusa ducināšana pirms polemikas zibeņu mešanas; Smits pārvietojās pa ielu, sapņaini kustinot lūpas, jo viņš pārdomāja nākamo pavērsienu savas izslīpētās argumentācijas pierakstā, kas būs gatavs nākamnedēļ. Viņš nebija sapņotājs; viņš bija darbarūķis.

Savās esejās Hjūms par līdzcietību neizsakās diez ko līdzcietīgi. Viņa ieskatā cilvēka patība ir mainīga un neuzticama, un viņš apzinās, ka līdzcietība var būt par cēloni tam, ko šodien sauc par konformismu: cilvēkiem “ir ļoti grūti sekot pašu motīviem vai slieksmēm, kas ir pretrunā ar viņu draugu un paziņu motīviem vai sliek-smēm”. Taču uzskats, ka cilvēki dzīvo grupās un ka kopīga labsajūtas izpratne ir neatņemama indivīda pašuztveres sastāvdaļa, ir galvenā doma, ko no viņa aizguvis Smits. “Cilvēks, piedzimstot ģimenē, ir spiests uzturēt sabiedrību – aiz vajadzības, aiz dabiskas noslieces un aiz ieraduma,” rakstīja Hjūms. Smits jautājumu par to, kā mēs protam sadzīvot, šķetināja vēl tālāk. Kārtības sargiem, spēkam ir sava loma, taču lielākoties cilvēki sadzīvo pietiekoši labi arī tad, ja pogainie ir tālu prom. “Lai cik savtīgs mums liktos cilvēks, viņa dabā acīmredzot ir kaut kāda tieksme interesēties par citu cilvēku likteņiem, un tādēļ šo citu laime viņam ir nepieciešama, kaut arī viņš no tās neko negūst, izņemot patiku, redzot viņus laimīgus,” rakstīja Smits.

Izšķirošais pārlēciens no Hjūma uzskatiem par līdzcietību uz Smita domām par naudu notika morāles filozofijas lekcijās, kuras Smits lasīja 18. gadsimta 50. gados un kuras vēlāk pārtapa 1759. gadā publicētajā “Morālo jūtu teorijā”. Pēc Smita domām, sabiedriskā līdzcietība balstās uz “pārliecināšanas principu, kas tik ļoti dominē cilvēka dabā”. Viņa galvenā tēze ir ideja par mūsos mītošu neatkarīgu novērotāju, kuru mēs paši iztēlē radām kā savas rīcības soģi. Kā skaidri norāda Smits, ar līdzcietību vien nepietiek, lai mēs kļūtu labi. Ja mēs pieredzētu sava brāļa vai labākā drauga spīdzināšanu uz moku rata, vai mēs tiešām spētu just viņam līdzi? Tikai tad, ja mēs spētu iztēloties sevi viņu vietā; par labiem mūs padara mūsu pašu prāts. Līdzcietība nav reflekss vai kāds īpašs iekšējais stāvoklis; tas ir darbs. Smita liecinieks ir iedomātais “cits”, ko mēs ievietojam sevī, lai novērotu paši savu uzvedību.

Tā bija šī sakarība – starp centieniem būt sabiedriskai būtnei un šīs sabiedriskās būtnes rīcību –, kas sāka dominēt Smita pārdomās par tirgu. Tirgus Smitam nozīmē izdomas bagātu līdzcietību ar atlaistām bremzēm. “Cilvēkam, kas ir pastāvīgi atkarīgs no citu palīdzīgās rokas, ir jāķeras pie kādiem līdzekļiem, lai šo palīdzību iegūtu,” rakstīts kāda Smita studenta lekcijas pierakstos. “To viņš neveic tikai ar pierunāšanu un pielabināšanos; viņš uz to negaida, ja vien nespēj šo palīdzēšanu vērst jums pašam izdevīgu vai likt tai izskatīties tādai. Ar mīlestību vien nepietiek; viņam kaut kādā veidā ir jāuzrunā jūsu mīlestība pret sevi pašu. Darījums ir visvieglākais ceļš.”

Visa sprāgstviela ir pēdējā teikumā. Darījums ir visvieglākais ceļš. Kur lai atrod tik izprotošu kopienu, cilvēkus, kas darbojas pārdabiskā saskaņā, kur katrs apzinās otra vēlmes un reaģē uz tām ar vēlību un abpusēju patiku? Aizmirstiet par aitu ganiem Arkādijā. Aizmirstiet Parnasa dzejniekus. Aizbrauciet uz lielveikalu. Smita vienkāršajās skota acīs tirgus varbūt arī nav cilvēciskās līdzcietības elegantākā izpausme, tomēr tas ir visnepārprotamāk: katram šajā spēlē ir pa kādai likmei. Šī spēle var mierīgi turpināties, tikai pateicoties visām šīm morāles jūtām, šiem iedomātajiem iekšējiem soģiem. Tikai tāpēc pūlis neskrien gāzt riņķī Victoria’s Secret, zagt Hoffritz nažus vai izlaupīt Gap veikalus. Iepirkšanās, kas baznīcas morālistiem ir taisnākais ceļš uz grēku, Smitam ir īsākais ceļš uz līdzcietību. Nauda ir visdrošākais apmaiņas līdzeklis.

Smits 1764. gadā devās uz Franciju kā kāda skotu hercoga intelektuālais pavadonis un palika tur pilnus divus gadus. Viņa slava bija viņu apsteigusi. Līdzīgi Hjūmam, viņš tika sagaidīts ar vispārēju sajūsmu un kļuva par pilsētas labāko salonu pastāvīgu apmeklētāju. Parīzē viņš iesaistījās diskusijās ar vairākiem fiziokrātiem – domātājiem, kuri pirmie dēvēja sevi par économistes. Lai arī Smits noraidīja viņu galveno ideju – ka visas bagātības avots patiesībā ir lauksaimniecība un ka ražotājs parazitē uz lauksaimnieka rēķina –, viņam patika to ieradums kaldināt lielas idejas un fakts, ka tās visas bija par un ap naudu.

Pēc atgriešanās Lielbritānijā Smits mēģināja noslēgties savā mājā Kērkaldijā, lai uzrak-stītu ekonomikas magnum opus, kas pēc vizītes Francijā bija nostiprinājies viņa prātā kā svarīgākais veicamais uzdevums. Taču beigu beigās viņam aptrūkās grāmatu un sarunbiedru, un viņš aizceļoja uz Londonu, kur saņēma uzaicinājumu piebiedroties Literārajam klubam. (Doktors Džonsons viņa sabiedrību vērtēja kā ekscentrisku, kas vien jau par kaut ko liecina.) Pagāja desmit gadu, iekams viņam izdevās atrast savai tēmai piemērotu rakstības stilu, kas padarīja viņa darbus viegli lasāmus. Lai ilustrētu savu centrālo tēzi par “darba dalīšanu” un izgaismotu saspēli starp lielo un mazo ekonomikā, Smits sāka grāmatu ar vienu no sava laika meistarīgākajiem kariķēti episkās rakstības paraugiem. Viņš ņēma vienu nabadzīgu angļu strādnieku un iegrima apcerējumā par daudzajiem arodiem un arodu pratējiem, kas iesaistīti viņa apģērbšanā:

Piemēram, šis dienas strādnieka augumu sedzošais vilnas mētelis, lai cik raupjš un nelīdzens, ir daudzu amatnieku kopdarba rezultāts. Aitu gans, vilnas šķirotājs, kārsējs, krāsotājs, šķīrējs, vērpējs, audējs, vēlējs, drēbnieks un daudzi citi – tiem visiem jāapvieno savas dažādās prasmes, lai tiktu uzmeistarots pat šāds necils darinājums. [..] Iedomāsimies tikai, kādu amatu daudzveidību prasa šis vienkāršais daikts – dzirkles, ar kurām aitu gans cērp vilnu. Ogļracis, rūdas kausējamās krāsns meistars, koku cirtējs, kausētavas kokogļu dedzinātājs, ķieģeļu izgatavotājs, mūrnieks, strādnieki, kas strādā pie kausējamās krāsns, darbmašīnu un kaltuves meistari, kalējs. [..] Bez daudzu tūkstošu iesaistes un līdzdarbošanās civilizētā valstī nevarētu tikt apgādāts pat pēdējais skrandainis, kura drēbēm pietiek ar (kā mēs gluži aplam iedomājamies) mazumu un vienkāršību.

Šī ir grāmatas svarīgākā atklāsme: visu šo cilvēku kopīgais darbs, absolūtā saskaņa starp anonīmiem indivīdiem, kurus motivē nevis vēlme sadarboties, bet pašu savtīgās intereses bez jelkāda nodoma apģērbt šo konkrēto strādnieku – lūk, kas ir nepieciešams mēteļa tapšanai.

“Tautu bagātība” balstās uz trim pamatargumentiem. Viens no tiem aplūko sāncensību starp pilsētu un laukiem un to salīdzinošo pienesumu bagātības radīšanā. Franču fiziokrātu teorija, ka tautas labklājība balstās uz tās lauku saimniecībām, sakņojās pieņēmumā, ka tikai lauksaimnieks spēj kaut ko saražot no teju vai plika nekā. Darbs pēc būtības bija strādnieka apēsto auzu gala produkts. Industriālās revolūcijas ilgajā atskaņu laikmetā, kurā mēs joprojām dzīvojam, šis arguments liekas tik dīvains, ka ir grūti noticēt tam, ka intelektuāļi to būtu varējuši domāt nopietni. Un tomēr šī apgalvojuma emocionālā nokrāsa mistiskā veidā saskan ar mūsu pašu sajūtu, ka ražošana ir pārāka pār pakalpojumu sniegšanu. Pat ja ekonomisti grib mums iestāstīt, ka cilvēks, kas pārdod čīzburgerus vai videospēles vēl nedaudzajiem atlikušajiem automātiskā konveijera strādniekiem, veic tikpat produktīvu darbu, mūsu sajūtas mums saka pretējo. Mēs domājam, ka eksportēt televizorus, protams, ir cienīgāk nekā televīzijas programmas un ka tāpēc šai nodarbei jābūt arī ienesīgākai, un, kaut arī mums saka, ka tā nav, mēs nekad tā īsti tam nenoticam.

Smits pieliek šai lauksaimniecības pārākuma teorijai punktu, norādot uz vienkāršu aritmētisku kļūdu. Varētu apgalvot, ka, piemēram, sulainis tikai patērē un neko neražo, turpretim cimdu vai saspraužu darinātājs ēd auzas un darina cimdus vai saspraudes. Cimdus un saspraudes var pārdot par naudu, un tas vairo sabiedrības turību. Ja pusgada laikā jūs apēdat graudus desmit mārciņu vērtībā un saražojat saspraudes desmit mārciņu vērtībā, “šajos sešos mēnešos patērētais un saražotais ir līdzvērtīgs nevis desmit, bet divdesmit mārciņām”.

Saskaņā ar Smita otro argumentu nācijas turībai nav nekāda sakara ar to, cik daudz zelta un sudraba glabājas tās bankās. Šo argumentu bija grūtāk pamatot, jo tas izsauc – un tādiem kā Glens Beks arī turpina izsaukt – instinktīvu pretestību. Bagātība ir tas, ko jūs radāt, teica Smits, nevis tas, kas jums pieder; radiet to, kas vajadzīgs citiem, un jūs varēsiet nopirkt visu zeltu un sudrabu, ko vēlēsieties. “Zelts un sudrabs [..] ir palīgrīki, tāpat kā virtuves mēbeles,” viņš rakstīja. “Paplašiniet to lietojamību, pavairojiet patēriņa priekšmetus, kuru apgrozībai, uzglabāšanai un sagatavošanai tie ir nepieciešami, un jūs nešaubīgi palielināsiet to daudzumu.” Ja jums ir nauda, par ko nopirkt zeltu, jūs vienmēr to varēsiet dabūt no jebkuras valsts, kurā tas glabājas.

Smita galvenā ideja, kas izvirzās pēc abu iepriekš minēto atspēkošanas, ir vienkārša: paaugstināts ražīgums ir vienīgais tautas bagātības avots. Cilvēki kļūst bagātāki, kad tie ražo vairāk lietu, nekā viņi ražojuši iepriekš, un viņi gandrīz vienmēr ražo vairāk lietu nekā iepriekš, jo kāds ir izgudrojis jaunu ierīci vai paņēmienu, kas to padara iespējamu. Strādnieki rada bagātību; pārticība ir produktivitāte. Nācijas bagātība ir pilnībā atkarīga no tās pilsoņu darba un tehnoloģijām, kas tiem pieejamas. Dari vairāk, un tu pelnīsi vairāk.

Šis arguments šodien skan tik ticami, ka nav viegli aptvert, cik abstrakts un sarežģīts tas izklausījās 1776. gadā. Smits bija metis izaicinājumu kādam senam filozofiskam aizspriedumam, kas līdzsvaru, turpinātību, nemainību uzskatīja par labi sakārtotas valsts pazīmēm, – citiem vārdiem, metis izaicinājumu priekšstatam par labo dzīvi kā dzīvi, kas ir brīva no pārmaiņu raizēm. Ambrodžo Lorenceti freskā “Alegorija par labu un sliktu valdību”, Renesanses laika ideālas sociālas saskaņas atainojumā, neredz labu valdību izgudrojam aizvien jauna veida izkaptis, ar ko zemniekiem ievākt vairāk kviešu; redz zemniekus darbojamies savā ierastajā laidā. Pastāvēt uz to, ka izaugsme un satricinājumi, nevis līdzsvars un harmonija ir veiksmes galvenās pazīmes, bija ļoti savādi. Tāpat tas nozīmēja apgriezt kājām gaisā gadsimtiem ilgušo kristīgo skepsi pret greznību un greznumlietām. Smita arguments savā īpašā veidā bija tikpat tālejošs kā jebkura no apgaismības idejām.

Un te, lūk, Smits nonāk pie savas svarīgākās un radikālākās idejas – nodomu nošķiršanas no gala rezultāta un kārtības saskatīšanas bezplāna norisēs. Viņa agrākajos darbos figurē nerakstīts pieņēmums, ka brīvā uzņēmējdarbība izriet no sociālās uzticēšanās. “Tautu bagātības” slavenākais citāts liek noprast, ka sauja egoistisku bezsiržu, kas domā tikai par sevi, var radīt pārtikušu valsti, jo institūcijas zināmā mērā pašas rada savu morāli:

Ikviens indivīds nepieciešamā kārtā līdzdarbojas, lai pēc iespējas vairotu sabiedrības gada ienākumus. Taču parasti viņš nedz lūko sekmēt sabiedrības intereses, nedz zina, cik lielā mērā viņš ar savu rīcību tās sekmē. Dodams priekšroku pašmāju, nevis ārvalstu ražojumiem, viņš domā tikai par savu paša drošību; un, virzīdams šo rūpniecību tā, lai tās produkcijai būtu iespējami lielāka vērtība, viņš rūpējas tikai par paša labumu; bet arī šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos, viņš, neredzamas rokas vadīts, sekmē tādu iznākumu, kas nekādi neiekļāvās viņa nolūkos. Tomēr tas, ka viņš tajos neiekļāvās, nekaitē arī sabiedrībai. Sekojot pats savām interesēm, viņš bieži sabiedrības intereses sekmē efektīvāk nekā tad, kad viņš tās sekmē apzināti.

Smits varbūt arī neapgalvo, ka savtīgi, pašlabuma dzīti nelieši dara pasauli labāku, tomēr viņš skaidri pasaka, ka tauta viņu darbības rezultātā kļūst bagātāka. Dzenoties pēc savas personiskās bagātības, viņi dara bagātākus arī citus. Nevēlēdamās atdot Smitu laissez-faire (t. i., neiejaukšanās) ekonomikas aizstāvjiem, Emma Rotšilda interpretē viņa “neredzamo roku” kā ironiju. Viņa norāda, ka šī apzīmējuma senākais lietojums nāk no dabiskās teoloģijas, pret kuru, kā zināms, Smits izjuta nepatiku, un ka “neredzamās rokas” izmantošana šajā kontekstā (līdz ar agrāko lietojumu “Morālajās jūtās”) Smitam nenozīmē, ka neiejaukšanās pati par sevi novedīs pie labākas lietu kārtības. Tomēr viņas versija par neredzamo roku kā “viegli ironisku joku” varētu nebūt gluži precīza. “Rotaļīgs” angļiem uzdzītu šausmas – jo “rotaļīgi” ir sadistiski skolotāji un priekšnieki, savukārt “šķelmīgs” radītu žēlumu. “Sājš” jau ir tuvāk Smita nodomam, piesaucot neredzamo roku: viņš ir sāji ironisks, jo izvirza nopietnu frāzi vai ideju ar neslēpti skumju mājienu, ka labi apzinās šīs frāzes vai idejas neviennozīmīgo priekšvēsturi. Taču viņš patiešām domā, ka pastāv kaut kāds spēks – daudzu apzinātu un mērķtiecīgu nodomu kopums –, kas spiež cilvēkus darīt lietas, kas atšķiras no viņu sākotnējām vēlmēm, un ka mantkārības veicināšana patiesībā noved pie labām sekām.

Tomēr Rotšildai nenoliedzami ir taisnība, ka neredzamās rokas ideju nav iespējams saprast atrauti no līdzsvarojošas idejas par iedomātu iekšējo novērotāju. Visi šie morāles soģi ir tie, kas ļauj neredzamajai rokai darboties. Pirms vēl nonākam tirgū, mūsu ticība tam, ka mūsu līdzcilvēks ir tāds pats un ka arī viņš mēģinās tirgoties un pieglaimoties – ar visu sparu, taču godīgi –, ir visa pamatā. Aprobežotais dzīvnieciskais instinkts nemudina tirgoties, mainīties un ieguldīt; tas liek raust, sargāt un laupīt. Ieaudzinātās cilvēciskās īpašības ir tās, kas raksturo arī tirgu, un tās balstītas uz uzticību un līdzcietību. Lai redzētu, pie kā noved uzticības trūkums, pietiek atsaukt atmiņā neseno attīstības valstu vēsturi; ja nav pilsoniskā kapitāla jeb uzticības tīkla, “privatizācija” pāraug kleptokrātijā.

Taču Smits neapgalvo, ka tirgus vienmēr nosaka labāko cenu. Viņš uzskata, ka ražotāji sliecas turēties vienkopus, lai kontrolētu cenas un novērstu konkurenci, un ka vēsturiski lielākā daļa viņu aktivitāšu – mācekļu institūcija, ģildes, tarifi – ir kalpojusi šiem mērķiem. Vēlmei pēc “godīga veikala”, kas ir tirgus stūrakmens, pretī allaž stājas vēlme pēc negodīgiem un tirgu kropļojošiem darījumiem. Sabiedriskums ātri vien kļūst par savtīgumu, ja mazā sabiedrība, kurā jūs dzīvojat, atbalsta tikai jūsu intereses. Laissez-faire ekonomika, ja tai patiešām ļauj brīvu vaļu, kļūst par ražotāju sazvērestību pret patērētājiem un pārdevēju sazvērestību pret pircējiem. Smits apgalvoja:

Ražotāju un tirgotāju intereses jebkurā atsevišķā tirdzniecības vai ražošanas nozarē vienmēr kaut kādā mērā atšķiras no sabiedrības interesēm vai pat ir tām pretējas. Tirgus paplašināšana un konkurences sašaurināšana aizvien ir tirgotāju mērķis [..] un var kalpot tikai tam, lai radītu tirgotājiem iespēju, nedabīgi paaugstinot savu peļņu, iekasēt sev pašiem par labu absurdus nodokļus no pārējiem līdzpilsoņiem. Jebkāds jauna tirdzniecības likuma vai regulējuma priekšlikums, kas nācis no šīs kopas, aizvien būtu jāuzklausa ar lielu piesardzību un to nekad nevajadzētu pieņemt bez ilgas un rūpīgas iepriekšējas izpētes – ne tikai ar vislielāko pedantismu, bet arī ar vislielākajām aizdomām.

Tā izskatās, ka ir maz tādu neoklasisko ekonomistu, kas spēj pieņemt Smita ideju par preču “dabisko” cenu, kurā iekļautas preču ražošanas izmaksas un ražotāju peļņa, un “tirgus” cenu – kā arī to, ka tās abas ne vienmēr sakrīt. Tirgus ir pakļauts īpašnieku un tirgotāju spiedienam uzturēt cenas nedabīgi augstas. Smits neuzskata, ka “problēma ir valdībā”; viņš domā, ka problēma ir ražotāju sazvērestībā pret patērētājiem un ka ražotāji, būdami saliedēti un bagāti, parasti dabū valdību savā pusē. Tāpēc tieši valsts uzdevums ir neļaut tirgotājiem kolektīvi šantažēt pircējus: “Patēriņš ir ražošanas vienīgais mērķis un uzdevums; un ražotāja intereses sekmējamas vien tik tālu, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu patērētāja intereses.” Smita uztverē tirgus sliecas uz monopolu; filozofiem būtu jādefinē, kas ir godīga spēle, un suverēnai valstij – tā jāatjauno.

Smits bija pārliecināts publiskā īpašuma piekritējs: viņš uzskatīja, ka valstij ir pienākums būvēt ceļus un tiltus, uzturēt armiju un nodrošināt visu pārējo saprātīgas politiskās iekārtas vajadzībām, kur dabīgi funkcionētu arī tirgus. Būtu labi, viņš domāja, ja par šīm lietām varētu norēķināties tiešā veidā caur nodokļiem un nodevām, ko maksātu lietotāji. Bet gadījumos, kad šāda kārtība nav ne praktiska, ne vēlama, par tām vajadzētu norēķināties katram – un bagātajiem būtu jāmaksā vairāk nekā pārējiem. “Bagātajiem ir jāpiedalās publisko izmaksu segšanā – ne tikai samērīgi pret saviem ienākumiem, bet arī nedaudz vairāk par šo samēru,” raksta Smits. Viņš ticēja brīvajam tirgum; viņš tikai uzskatīja, ka šī brīvība jāpieskata “no augšas”. Jautājums, kas sašķeļ viņa labējos un kreisos piekritējus, ir – vai pašlaik, kad Smita iepriekš minētās tirgus ļaunprātības lielākoties vairs nav aktuālas, tirgus ir kļuvis brīvs pēc būtības un tirgus cenas kļuvušas “dabiskas” vai arī viņa saskatītais mehānisms, kur tirgotāji un ražotāji sagrābuši savā varā regulējošās iestādes un sazvērnieciski darbojas pret sabiedrības interesēm, gadsimtu gaitā varētu būt atradis kādu jaunu veidu, kā likt par sevi manīt.

Vienā līmenī “Tautu bagātība” ir teorija par to, kā darbojas materiālā tirdzniecība; citā līmenī tā ir teorija par materiālās tirdzniecības civilizējošo ietekmi; vēl citā – ticības apliecinājums tam, ka materiālā pasaule ir vienīgā pasaule, kas mums ir. Jo 1776. gada trešais ievērojamākais notikums līdzās abiem jau minētajiem bija Deivida Hjūma nāve; un Smita nākamais nozīmīgais darbs bija Hjūma pēdējo vārdu un darbu apkopojums vēstules formā. Ņemot vērā Hjūma naidīgo nostāju pret reliģiju, šī vīra lēnā un biedējošā nāve bija apgaismības paraugpārbaude. Vai atklāti neticīgais spēs sagaidīt savu bojāeju ar to pašu mieru, kas viņu bija padarījisi slavenu dzīves laikā?

Smits, kurš palika Edinburgā kopā ar Hjūmu, būtībā kļuva par mirēja izraudzīto liecinieku, vēstīdams pasaulei, ka Hjūma miers līdz pat viņa miršanas dienai palicis tikpat nesatricināms kā viņa neticīgums. (Kādu dienu ārsts esot teicis Hjūmam: “Es ziņošu jūsu draugam pulkvedim Edmondstonam, ka jūs atstāju daudz labākā stāvoklī un drošā ceļā uz atveseļošanos.” “Dakter,” atbildējis Hjūms, “tā kā es zinu, ka jūs nevēlētos teikt neko citu kā patiesību, labāk pasakiet viņam, ka es mirstu tik ātri, cik varētu vēlēties mani ienaidnieki, ja man tādi ir, un tik viegli un dzīvespriecīgi, cik varētu gribēt mani draugi.”) Viņa bezdievīgums palika nemainīgs, tāpat kā viņa pašpārliecinātība. Vēl dažas dienas pirms nāves Hjūms jokoja, ka lūgšot aizkavēties Hāronu, Aīda dvēseļu pārcēlāju: “Iedomājos, ka es varētu teikt šādi – mīļo Hāron, es pūlos atvērt cilvēkiem acis; pacieties mazliet – vien tik ilgi, līdz man tiks dots tas prieks redzēt baznīcas slēdzam un garīdzniekus izklīstam; taču Hārons teiktu – ak, tu, dīkais blēdi, tas nenotiks vēl nākamos divsimt gadus.” Dižais bezdievis un viņa labākais skolnieks, kas sava skolotāja ticību galējai skepsei pret varu un viņa simpātijas pret sabiedriskumu izmantoja, liekot idejiskos pamatus brīvā tirgus kapitālismam, baudīja gardu pēdējo maltīti draugu lokā īsi pirms Hjūma nāves. Sagadījās, ka tas notika tieši 1776. gada 4. jūlija vakarā.

Kas attiecas uz Smitu, viņš dzīvoja tālāk un uz jauno valsti viņpus okeānam lika lielas cerības. Viņš uzskatīja, ka cilvēkiem ir normāli vēlēties dzīvot pārticīgā sabiedrībā, bet tikpat normāli ir arī dzīvot taisnīgā sabiedrībā. Viņu alkas sevi pilnveidot bija daudzējādā ziņā neizdibināmas, tomēr saknē tās vienalga bija sociālas, jo izrietēja ne vien no iegūšanas, raušanas kāres, bet arī no kaulēšanās, tirgošanās, mijiedarbošanās prieka – visas šīs garās vēlmju piepildīšanas ķēdes. Galvenokārt tā bija dzīšanās pēc baudas un laimes, kuras dēļ cilvēki radīja tirgu, un, kā prātoja Smits, kurš gan varētu būt laimīgs sabiedrībā, kur visu bagātību piesavinājusies un tur savās rokās neliela ļaužu saujiņa? Viņš ticēja nevis tam, ka tirgus padara cilvēkus brīvus, bet ka tirgus pievelk brīvus cilvēkus. Atšķirība nav liela, bet izšķiroša – tas lielā mērā ir tas, ko mēs saprotam ar humānismu.