Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vai tev kādreiz ir bijis žēl, ka daiļajai, no pelēksārta marmora putām radītajai Milas Venērai roku vietā ir vien strupi apcirsti puļķīši?
Ja atbilde ir “jā”, neraudi, draugs, — tu vienkārši esi jūtīgs, varbūt pat hipersensitīvs cilvēks. Bet nekas nav zaudēts — dvēsele rūdās arī vērojot svešas, šai gadījumā, bezroku sievietes ciešanas.
Tak ja atbilde ir “nē”... Tad pasaulslaveno grieķu skulptūru tu uztver tikai kā mākslas tēlu, kuram formu devis kāds tēlnieks 3. gs. p.m.ē., un savu talantu abstrahēties no visa dzīvā varētu realizēt, rakstot reklāmas saukļus: Venēra — labākais modelis T-kreklam, ko veidojis Dievs! Varbūt tiešām ir iespējams abstrahēties no tik dažādajām un kārdinošajām miesām, ko slēpj šķietami ikdienišķa visu dzimumu, vecumu un sociālo pārliecību līdzpilsoņu garderobes sastāvdaļa — kokvilnas apakš- un sporta krekls, tagad arī mūspusē saukts par tēkreklu. T-shirt ir vārds bez jebkādas simboliskas nozīmes. Vienkārši tādēļ, ka šī veļasgabala piegriezums atgādina burtu T.
Taču reti kurš elementārapģērbs 20. gadsimtā tik lielā mērā kļuvis par kulta priekšmetu, brīžam pat zaudējot savu sākotnējo funkciju. T-krekliņš tāds ir, atšķirībā no zeķbiksēm. Šis krekls ir vienīgais īstenais un nevainīgais uniseksa atribūts, ko lieto gan cilvēku rases vairākums, gan ekstravagantākie haute couture adepti.
Tāpēc, piemēram, Marlēnas Dītrihas rafinēti afišētā drosme melno vīriešu uzvalku padarīt par īstai sievietei piederīgu īpašumu attiecas jau uz citu modes un seksualitātes leģendu kategoriju — augstāko līgu, kurā vairs neatšķirt cīņu par dzimumu līdztiesību no vāji maskētas homoerotisma slavināšanas, kas tomēr, grozies kā gribi, raksturo augstās modes priesteru darbību pēdējos piecdesmit gados. Marlēna izcēla vīriešu bikšu valkāšanas priekšrocības un mīlēja knakstīties ar smalkiem cigāriem, falliskākajām vīriešu ikdienas rotaļlietiņām. Taču nevajag aizmirst, ka cigārs (vai Gauloise cigarete Žana Gabēna neveiksmīgās iekarošanas laikā) starp vācu birģermeičas Holivudā izdresētajām lūpām un žilešu asumā izgludinātās bikses Dītrihai nebija viena un tā paša iniciācijas rituāla ārējā zīme. Visa M.D. veļa bija zīda vai satīna, T-kreklus viņa necieta: “Tie ir tik brutāli, un uzreiz man atgādina tēviņu, kas cenšas noslāpēt sviedru smaku”.
Kad 1951. gadā Tenesija Viljamsa lugas Ilgu tramvajs ekranizējuma pirmizrādes pieņemšanā Ņujorkā Marlons Brando, kas tolaik bija, kā lai to smalkāk pasaka, tik venēriski skaists, parādījās T-kreklā, filmas režisors Elija Kazans sajūsmināti nopūtās: Vecā Bābele ir kritusi. Vivjena Lī esot sabozusies kā lietus šalts pārsteigts zvirbulēns — viņai likās piedauzīgi tik tieši jaukt dzīvi ar kino. (Bet varbūt vainīga bija viņas pērlēm izšūtā bēšā tafta kleita?) Marlons Brando dzīvē atkārtoja to pašu, ko viņa ekrāna tēls — augstākajā sabiedrībā parādījās kā galvenās varones, trauslās Blānšas Dibuā līdz neirozēm nospiestās seksualitātes dēmons — kārdinātājs Stenlijs Kovaļskis, kura vīrišķo rumpi piesedza tikai... vienkāršs mirdzoši balts kokvilnas apakškrekls. Tā nebija pieņemts. Negantā kinobrīvdomātāja, slepenā sadomazohista Džimmija Dīna tēls ar neiztrūkstošajām džīnām un krekliņu zem ādas jakas vēl nebija nodots publiskai lietošanai. Dīns nositās 1955. gada 30. septembra vakarā, kā to nedēļu iepriekš bija paredzējis angļu aktieris Aleks Ginness, brīdinādams, lai Džimmijs nepērk mazo nezvēru Porsche 500–Spider, un nāvi satika, tērpts USA Navy karaflotes T–krekliņā. Bītņiki eksistēja tikai uz papīra un plosījās uz nebēdu — katrs savā privātajā dzīvē. Alens Ginsbergs 1953. gada fotouzņēmumā iemūžinājis Viljamu Borrouzu un Džeku Keruaku koķeta kautiņa laikā. Abiem mugurā balti T-krekli. Izcilākais amerikāņu pēckara glezniecības figurālists Deivids Hoknijs vēl tikai uzgleznos savu vienkāršībā krāšņo, krāsās tik dzidro ciklu Figūru sarunas (1955–1963), kurās jaunekļi visi kā viens tērpti sportiskos krekliņos — mūžīgā saule, jaunība, spēks. Un mūžīgā seksualitāte. Vai līdz tam klasiskajā parādes portretā var iedomāties pozējošo tērptu tik trūcīgi?
Apģērba demokratizāciju (ar uzmācīgi plašo T–krekla invāziju) globālā skatījumā, protams, var saukt par Otrā pasaules kara sekām. Tā kara, kam amerikānisko punktu 1945. gada 6. augustā pielika T-krekliņos tērptie bumbvedēja, vārdā Enola Gay (Jautrā Enola), piloti, no Marinas salas izlidojot uz Hirosimu. Pēckara ekonomiskās krīzes likvidēšanā parocīgākie ir vienkāršākie paņēmieni — un kāpēc lai vispasaules militārā rūpniecība neturpinātu ražot savu preci, tikai miera vajadzībām? Lai pielāgotu militārās tekstilražotnes ērtu, lētu un izturīgu apģērbu štancēšanai, nebija vajadzīga nekāda konversija. No otras puses, mīts par uzvarētājiem līdzi mitoloģizēja it visu, kas šo uzvaru bija kaldinājis. Arī sportisko apģērbu uz sportiskas miesas. O, sports, tu esi miers! Piecdesmito gadu mierīgā kapitālisma (jeb mierīgā sociālisma) azarts padarīja T-kreklu par lietu, ar ko lepojas pilnvērtīgs cilvēks. Interesanti, ka PSRS maika piecdesmitajos gados piedzīvoja jau otru renesansi. Pirmā bija trīsdesmitajos, turpretī Vācijas dažādo jūgendu sportiskie apģērbi kā masu āda pēckara laikā izdzīvojamā nācijas kauna apstākļos tika “aizmirsti”. T-krekla pārvērtību dēkas šajā aspektā ir simboliski skaidrākas un tādēļ arī interesantākas: tieši visvienkāršākajā formā ideja iegūst savu patieso asumu. Kas gan var būt tuvāks par savu (pēdējo) kreklu pie dvēseles? No olimpiāžu cikliskajām orģijām līdz 1968. gada Sorbonnas studentu nemieru patosam kā izaicinošs karogs plīvo baltais apakškrekls...
Vēl jautrāka aina parādās, kad šī šķietami sadzīviskā lietišķībiņa nonāk modes dizainera redzes lokā. Grāmatu kaudzītē, kas veltīta tēlainai T-krekla kā 20. gadsimta kultūras zīmes ģenealoģijai, izrokama šī apģērba un modes priekšmeta attīstība. Sanāktu arī fantastiska slavenu
fotogrāfu darbu kolekcija, kurā kopā ar bildētajām VIP līdzvērtīgu vietu ieņem viņu torsu kokvilnas bruņas — simti dažādu T-kreklu. Viens no pagājušā gadsimta modes ģēnijiem Džordžo Armani veltījis mūsu tā saucamajam apakškreklam filosofisku eseju albūmā The White T (by Alice Harris, HarperStyle, HarperCollins Publishers, 1996), kurā, citstarp, rodami vārdi: “Man kā šī krekla fanātiķim ir skaidrs: T-krekls ir modes alfabēta alfa un omega, pati būtība, kas izsaka apbrīnas vērtu vienkāršību, pilnīgāko tīrības sajūtu, neslēptu seksapīlu un skulpturalitāti. Vai tās būtu krekliņā maigi ieskautas skaistas sievietes krūtis, vai ilgotā vīrieša krūšu un plecu muskuļu reljefs, — tas ir
T-krekls. Es mīlu krekliņu, jo tas ir skaidrs antistatusa simbols un nekad nav vulgārs.”
Četrdesmit četrus gadus pēc Marlona Brando
T-krekla piedzīvojuma 1951. gadā — līdzīgu triku pasaules slavenākajā provinces kūrvietā — Kannās, Kruazeta krastmalā, Festivālu pilī atkārtoja lieliskais bezkauņa Šons Penns. Aktiermākslas virtuozs, kam patīk skandāli (vai citādi viņš būtu reiz apprecējis Madonnu?), nevarēja nezināt, ka Kannu pilī drīkst ieiet tikai smokingos un ar tauriņiem. Pennu pieklājīgi palūdza uzlikt vismaz tauriņu. Tāds nerātns vēsturisks foto iz 1995. gada: Šons melnā Kelvina Kleina T-kreklā (120 ASV dolāri!), melnā smokingā un ar melnu kravati. Viņš bija ieradies uz filmas Dead Man Walking Eiropas pirmizrādi. Mirušais nāk! Protams, melnā krekliņā.