Tūkstoš un viens aizspriedums

“Patiesais iemesls, kāpēc Eiropas Savienībā noraida Turcijas dalību blokā, ir rasisms. Šādu viedokli turku laikrakstam Zaman paudis ASV lingvists un filozofs Noams Čomskis. “Eiropa var daļēji pamatoti uzsvērt, ka Turcija nav izpildījusi visas prasības cilvēktiesību jomā. No otras puses, es neuzskatu, ka tas ir tas iemesls. Es domāju, ka tas ir tīrais rasisms,” sacīja Čomskis.

Delfi.lv, 2010. gada 12. oktobrī

Kad akadēmisko aprindu pārstāvjiem nākas izteikties par kādiem ikdienas politikas jautājumiem, viņu atbildēs visbiežāk dominē divas pieejas. Pirmā no tām ir nosacīti pozitīvistiskā: runātājs žonglē ar skaitļiem un diagrammām, mēģinot parādīt, ka citādi nemaz nevarēja būt, un principā viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Otrā savukārt ir kritiskās sociālzinātnes pozīcija, kas teic, ka aiz jebkuras problēmas ir meklējama savtīga interese, kuru zinātniekam nākas atklāt un atmaskot. Kāda šķira, etniska, kulturāla vai ādas krāsas grupa smalki aizplīvuro savu egoistisko niezi, lai varētu turpināt uzkundzēties un apspiest savus neko nesaprotošos upurus. Turklāt tam nav nekādas nozīmes, ja arī pats apspiedējs par savu apspiedēja būtību neko nenojauš. Vienalga viņš diskriminē, pakļauj un apspiež.

Slavenais lingvists Noams Čomskis labi demonstrē šo otro pieeju. Turcija netiekot uzņemta ES rasistisku apsvērumu dēļ; nosacīti baltādainie un nosacīti kristīgie eiropieši nevēloties pieņemt savā klubā turkus to atšķirīgās reliģijas un kultūras dēļ. Eiropas turīgā vidusšķira gan labprāt bauda Turcijas kūrortus un vēstures pieminekļus. Tā ir salīdzinoši droša, civilizēta, turklāt vienlaikus arī eksotiska vieta, uz kurieni par lētu naudu aizbraukt atvaļinājumā – pagulēt pludmalēs un apjūsmot Hagia Sophia. Bet laist turkus Eiropas Savienībā? Vai tas nebūtu par daudz prasīts? Būtu gan. Tādēļ vajag Turciju “orientalizēt” jau gadsimtiem ilgās tradīcijas garā: austrumnieki vispār ir vardarbīgi, fanātiski, slinki un seksuāli nesavaldīgi. Nekāda “īsta” demokrātija un “īstas” cilvēktiesības viņiem tur nemaz nevar būt – viņi gluži vienkārši ir turki. Tādēļ uzņemt Turciju Eiropas Savienībā būtu pilnīgi un galīgi nepareizi. Aptuveni tāds domu gājiens ir prātā Čomskim, kad viņš ne bez pamata runā par eiropiešu rasismu. Savas arogances maskēšana ar atsaucēm uz ļoti objektīviem un humānistiskiem apsvērumiem patiesi nav sveša eiropiešu attieksmei pret pārējo pasauli.

Tomēr tas vēl nebūt nav viss stāsts par Turciju. Vispirms par pašu pievienošanos. Čomskis, par spīti savai ierasti asajai kritikai pret ASV ārpolitiku, savā skatījumā tomēr ir un paliek amerikānis. Taču ko teiktu ASV sabiedrība, ja tai tiktu piedāvāts ar vienu rāvienu pievienot Meksiku – valsti, kura daudzējādā ziņā ir līdzīga Turcijai gan lieluma, gan relatīvās atpalicības un kultūras atšķirības dēļ? Protams, ka ASV gan nebūtu lielu problēmu pievienot Kanādu, kura ir rietumnieciska, pārtikusi un prognozējama valsts ar samērā nedaudz iedzīvotājiem – līdzīgi, kā rietumeiropieši pievienoja Poliju, Čehiju vai Baltijas valstis. Taču kā būtu ar Meksiku? Un vai tādēļ, ka amerikāņi negribētu savai valstij pievienot dienvidu kaimiņu, viņi arī uzreiz būtu rasisti un slēpti apspiedēji? Vai mēs varam apgalvot, ka kādai valstij tiešām ir tiesības pievienoties valstu federācijai vai apvienībai neatkarīgi no jau esošo biedru vēlmēm? Vai varbūt tā tomēr ir privilēģija un labas gribas izpausme?

Tiesa, šajā piemērā ir kāda būtiska atšķirība: Meksikai, atšķirībā no Turcijas, nekad nav solīts, ka tā varēs iestāties ASV. ES turpretī ir to solījusi vairākkārt. Turcijai dalība Eiropas Kopienā tika solīta jau ilgi, kopš 60. gadiem, kad mūsu reģionā neviens neko tādu neuzdrošinājās pat sapņot. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka šodien Turcijā vēlme pievienoties jau ir kļuvusi par principa lietu, kura izslēdz dažādus kompromisus – dažādas “priviliģētās partnerības” un citus daļējus risinājumus, kurus pilnvērtīgas dalības vietā naski piedāvā Eiropas labējie.

Turcijas pēckara vēsture nav bijusi nekāda medusmaize, un arī par politiski stabilu šo valsti nosaukt būtu grūti. Te ir 99 % musulmaņu, kuri dzīvo sekulārā valstī. Te ir sabiedrībā ietekmīgi militāristi ar politiskām pretenzijām, kuri kopš Otrā pasaules kara ir veikuši jau trīs valsts apvērsumus. Te ir diezgan kašķīgi un ļaunatminīgi kaimiņi, kuri nevēlas aizmirst pagātnes pāridarījumus – kā Grieķija vai Armēnija. Te ir īsteni austrumnieciska pielūgsme pret nelaiķa vadoni Ataturku. Te ir cilvēktiesību pārkāpumi un dažādi Eiropai netipiski vārda brīvības ierobežojumi, kas ar cietumsodiem aizliedz nievāt “turciskumu”, “turku nāciju” un tamlīdzīgi. Te ir kurdi ar skaidri izteiktām separātisma prasībām. Lielām valstīm ir liela pašapziņa, un no lielas pašapziņas parasti izriet arī lielas problēmas. Turcija ir pārdzimusi reģionālā lielvarā, kuras elite nevar tā gluži locīties līdzi visiem vējiem un izdabāt visām Eiropas prasībām – kā mēs to nesen vērojām attiecībā uz Kipras Republikas kuģiem, kas netika ielaisti Turcijas ostās. Paralēli integrācijai ES Turcija vēlas kalpot par reģiona līderi arī Islāma valstu starpā, kas uzliek pienākumus – teiksim, attiecībā uz kurdu problēmas noregulējumu. Īsi sakot: ja patiešām vēlas atteikt Turcijai dalību, it kā “objektīvu” iemeslu tam var atrast ne mazums. Taču tad nebūtu par nāvi noskaidrot, kādēļ eiropiešiem ir bijusi vajadzīga visa līdzšinējā koķetērija ar šo lielo un ietekmīgo valsti, un kurš par to tagad atbildēs.

Viss šis stāsts patiesībā ir sāpīgāks eiropiešiem, nevis Turcijai. Turki, lai gan vēlētos iekļūt klubā, tomēr vispirms izmanto ES iestāšanās sarunas un monitoringus paši savas valsts sakārtošanai un modernizēšanai – to ir publiski atzinis arī pats premjers Erdogans. Turklāt Turcijas sabiedrība saskata ES to, kas tā patiešām ir – vienotu tirgu un atvērtu ekonomisko telpu, nevis kādas romantiskas “eiropeiskās identitātes” iemiesojumu. Taču Eiropai šis jautājums joprojām ir karsts kartupelis. Turcijas uzņemšana ES pa daļai ir padarīta par legāli tehnisku jautājumu, lai neliktu politiķiem publiski aizstāvēt savus uzskatus un meklēt risinājumus. Mazāk ir bijis atklātas diskusijas pašā ES. Šāda diskusija, iespējams, nebūtu visai politkorekta, taču tā vismaz ļautu pilsoņiem saskatīt Eiropas reālās intereses. Tas ļautu arī saprast, kas patiesībā ir likts uz spēles, ja Eiropas Savienība iegūst šo 70+ miljonu cilvēku lielo tirgu – un robežu ar Irānu un Irāku piedevām. Turpretī nepārtrauktā atsaukšanās uz Kopenhāgenas kritērijiem un acquis communautaire rada maldīgu priekšstatu, ka noteicoši šajā jautājumā ir kādi objektīvi rādītāji, saskaņā ar kuriem valsts tiek uzņemta klubā arī tad, ja pārējie kluba biedri to nevēlas. Taču šī ilūzija kļūst ik dienas jo vārgāka. Nikolā Sarkozī ir atklāti nostājies pret Turcijas dalību un pat izdomājis kārtējo legālistisko blēdību, kas tagad prasītu visām esošajām ES dalībvalstīm pozitīvus referendumus par Turcijas dalību. Angela Merkele, kurai pietiek problēmu ar pašmāju turkiem, arī nelaiž garām izdevību piedraudēt Turcijai ar gaidāmajām nepatikšanām ES paplašināšanās sakarā. No “lielajiem” vienīgais konsekventais Turcijas aizstāvis ir Lielbritānija, kurai piebalso Itālija un daži sīkāki gariņi Eiropas ziemeļos. Raugoties no Latvijas perspektīvas, mūsu valstij varbūt arī nav vērts ieņemt te kādu īpašu pozīciju. Mēs reizēm vainojam rietumniekus neizpratnē, ko nozīmē dzīvot kaimiņos zilonim, proti, Krievijai. Taču arī Turcija ir zilonis, kurš vismaz iedzīvotāju skaita ziņā drīz vien varēs mēroties ar Krieviju. Tādēļ eiropiešu solidaritāte vispirms prasītu respektēt Turcijas kaimiņu viedokli, nevis tikai reproducēt svešus lozungus un ideālus.

Taču paši turki pa to laiku nemaz nejūtas īpaši traucēti. Turcija arī krīzes laikā ir viena no visstraujāk augošajām ekonomikām pasaulē, kurā valstij nenācās glābt bankas vai citādi šķērdēt sabiedriskos līdzekļus. Tās iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir ap 1, 5 % gadā, un vairums sabiedrības ir gados jauna. Turcija strauji industrializējas un globalizējas; arī valsts ārpolitiskais profils kļūst arvien redzamāks – atcerēsimies kaut vai neseno epizodi ar turku palīdzības kuģiem pie Izraēlas krastiem. Turcijas IKP uz vienu iedzīvotāju šodien jau pārsniedz Latvijas rādītājus; tādēļ varētu pastrīdēties, kurš te ir “orientāls” un kurš – nē. Starp citu, vienīgā acquis sadaļa, kurā Turcija ir jau noslēgusi iestāšanās sarunas ar ES, ir saistīta ar iekļaušanos Eiropas zinātnes un izglītības telpā. Turcijā šīs lietas ir augstā līmenī, jo turienieši acīmredzot tīri labi saprot, cik liela nozīme tām ir valsts attīstībā. Ne tā, kā daži citi, atvainojiet, eiropieši.