Uzvarētāji

Ēģiptes bijušā prezidenta Anvara Sadata ģimene draudējusi iesūdzēt tiesā Irānā uzņemtās dokumentālās filmas producentus, tā kā šajā darbā 1981. gadā notikušais atentāts pret Sadatu interpretēts kā nodevēja nogalināšana, ko veicis martīrs.

Kaira, LETA-AFP, 2008. gada 6. jūlijā

Stāsts par irāņu dokumentālo filmu un Anvara Sadata slepkavu no pirmā acu uzmetiena šķiet pavisam banāls – kā viss, kas notiek vēsturiskiem notikumiem veltītā kino (runājot precīzi – “tie ir pagātnes notikumi, kas sabiedriskās uzmanības dēļ retrospektīvi kļūst “vēsturiski””). Irānā, kur pie varas ir islāma fundamentālisti, uzņemta filma par to, kā reliģiozie fanātiķi nogalināja musulmaņu valsts prezidentu, kurš parakstījis miera līgumu ar Izraēlu. Nekā pārsteidzoša. Pirmkārt, irāņu ajatolas un klerikāļi neieredz Izraēlu, bet Irānas prezidentam Ahmadinedžadam ļoti patīk koķetēt, izmetot, ka nekāda holokausta nav bijis un ka Izraēlu vispār labāk noslaucīt no Tuvo Austrumu kartes. Otrkārt, pašreizējā irāņu vara ir mantiniece islāma 1979. gada revolūcijai, kas gāza šaha Rezas Pehlevi pasaulīgo, proamerikānisko režīmu. Ēģipte, kur tobrīd valdīja Anvars Sadats, gāztajam irāņu monarham sniedza patvērumu. Vēl vairāk, smagajā astoņu gadu (1980–1988) Irānas karā ar Irāku Ēģiptes valdība (kopā ar ASV) atbalstīja tieši Bagdādes diktatoru Sadamu Huseinu. Diplomātiskās attiecības starp Irānu un Irāku ir pārtrauktas pirms 28 gadiem un pagaidām – par spīti nedrošiem draudzīgiem žestiem – vēl joprojām nav atjaunotas. Tagad, kad Irānas televīzija (bet šajā valstī mēdz būt tikai valsts un provalstiska televīzija) parādījusi filmu “Faraona slepkavība”, šīs attiecības vēl ilgi paliks tādas kā tagad. Visbeidzot, treškārt, ir vēl viena puse, varbūt pat svarīgāka nekā Irāna un Ēģipte. Katrā ziņā tieši uz to vērsti visi Kairas un Teherānas žesti. Tie ir nosacītie “Rietumi”. Gan no Irānas islāmistu, gan Ēģiptes pusautoritārā pasaulīgā režīma viedokļa, Anvars Sadats nešaubīgi jāuzlūko kā “prorietumniecisks līderis”: tieši tādu viņu redz arī paši Rietumi. Attiecīgi gan ēģiptieši, gan irāņi Sadatu redz no Rietumiem iznomātā “politiskajā tālskatī”. Ja nebūtu šī tālskata, bijušo Ēģiptes prezidentu pieminētu pavisam citādi – un, iespējams, pat nebūtu nogalinājuši. Visbeidzot, ja mēs pavilksim aiz šī diedziņa, iznirs vēl viens sižets, kas šodien ir netaisnīgi aizmirsts. “Rietumu tālskatis”, Rietumu attieksme pret Sadatu kā “pro-demokrātisku līderi” bija viena no Aukstā kara kombinācijām. Atbalstot Ēģiptes prezidentu, Rietumi izmantoja viņu nevis kā sabiedroto cīņā ar musulmaņu ekstrēmismu, bet gan kā trumpja kārti ģeopolitiskajā spēlē ar PSRS. Tolaik ASV islāmismu uztvēra visnotaļ labvēlīgi, īpaši pēc padomju iebrukuma Afganistānā; tur – vismaz uz laiku – šaubu nebija: padomju ielikteņiem Austrumos var likt pretī tikai entuziastiskos mullas ar automātiem plecos.

Šis sižets, kas beidzās ar traģiskajiem 2001. gada 11. septembra notikumiem, ir labi zināms. Taču tobrīd līdz terora aktiem ASV bija vēl divdesmit gadi un sasprindzinājumu Tuvajos un Vidējos Austrumos noteica divi poli – Maskava un Vašingtona. “Progresīvie”, “pasaulīgie”, “revolucionārie” trumpji šajā spēlē bija Padomju Savienības pusē, bet ASV (un Rietumiem kopumā) nācās iztikt ar spēkiem, kas nosacīti būtu pieskaitāmi “reakcionārajiem”. Un tikai Ēģiptē amerikāņiem izdevās pārspēt padomju ietekmi šajā “pasaulīgajā”, “progresīvajā”, “revolucionārajā” valstī. Mūsdienu Ēģiptes dibinātājs, Gamals Abdels Nasers ar zināmām atrunām skaitījās “PSRS draugs”; Maskava pielika nopietnas pūles – Naseru atbalstīja 1956. gadā, viņam palīdzēja arābu valstīm liktenīgajā 1967. gadā. Sūtīja speciālistus, apgādāja ar ieročiem, deva naudu, uzcēla Asuānas aizsprostu. Tomēr atsvešinātība vienalga bija jūtama – tipoloģiski līdzīgais Fidela Kastro režīms Kubā ar katru gadu Maskavai tuvinājās arvien vairāk, bet Nasera Ēģipte pieklājīgi, taču negrozāmi kratījās vaļā no Brežņeva apkampieniem. 1970. gadā Nasers nomira un par prezidentu kļuva Anvars Sadats. Ēģiptes režīma dreifā nozīmīgākā loma pienācās sakāvei, kas sekoja 1973. gada “pastarās tiesas karam” ar Izraēlu. Pēc trim gadiem Sadats izstājās no līguma ar PSRS, pēc pieciem – parakstīja sensacionālos Kempdeividas miera līgumus ar Izraēlu. Vēl pēc trim gadiem viņš kļuva par islāma sazvērnieku upuri. Par vienu no viņiem, Haledu Islambuli, Irānā šodien rāda apoloģētisku filmu.

Pamēģināsim šos faktus pārskatīt vēsturiskā retrospekcijā, ņemot vērā, ka situācija 1981. gadā, kad parādes laikā tika nogalināts Ēģiptes prezidents, kurš bija parakstījis miera līgumu ar Izraēlu, un situācija 2008. gadā, kad irāņu televīzijā rāda dokumentālo filmu par “mocekli”, kurš iznīcinājis “islāma un arābu pasaules nodevēju”, ir divas pilnīgi dažādas situācijas. Analīzes objekts būs ne vien šie notikumi, bet arī jau minētie “tālskati”, lai kādi tie būtu – “Rietumu” vai “Austrumu”, “demokrātiski” vai “fundamentālistiski”. Pirmā figūra – Anvars Sadats, tas pats, kuru nogalināja 1981. gada 6. oktobrī. Sadats, protams, nebija ne “demokrāts”, ne arī kādu demokrātisku ideju piekritējs. Viņu un viņa ģimeni ne bez pamata apsūdzēja korupcijā. Pret viņa ekonomisko politiku protestētāji rīkoja “maizes gājienus”. Pēdējos viņa valdīšanas gados cietumos bija sabāzti ne tikai islāmisti, bet arī komunisti, Nasera sekotāji, tiesību aizstāvji, homoseksuāļi, studenti, intelektuāļi, koptu garīdznieki. Pusgadu pirms atentāta dīvainā katastrofā gāja bojā viņa aizsardzības ministrs un 13 augstākie Ēģiptes armijas virsnieki. Citiem vārdiem, Sadats (tāpat kā daudzi citi Aukstā kara laikos) bija “demokrāts” vienīgi tādēļ, ka atteicās no draudzības ar PSRS. Taču atšķirībā no dažiem saviem “trešās pasaules” kolēģiem viņš spēja pārvērst Ēģipti no “objekta”, no padomju–amerikāņu sadursmes zonas par patstāvīgu starptautisko attiecību subjektu. Pats Sadats gāja bojā, Padomju Savienība izzuda, amerikāņu politika Tuvajos Austrumos tuvojas kraham, bet Anvara Sadata sekotāja – Hosni Mubaraka Ēģipte joprojām ietur to pašu kursu un ir viens no Tuvo Austrumu līderiem. Bijušais Ēģiptes prezidents izrādījies tālredzīgāks nekā visi padomju un amerikāņu vanagi un baloži. Otrā figūra – slepkava, Haleds Islambuli. Ēģiptes armijas leitnants, Ēģiptes islāma džihāda (jeb, kā uzskata daži eksperti, kādas īpašas “islāma grupas”) loceklis. Varas sagrābšanas un prezidenta slepkavības plānu sazvērnieki bija sastādījuši jau sen, taču 1981. gada masu aresti gandrīz to izjauca. Svētību, “fatvu” valsts galvas iznīcināšanai deva aklais klerikālis Omars Abdels Rahmans, kurš tagad izcieš mūža ieslodzījumu amerikāņu cietumā par sprādziena organizēšanu Pasaules Tirdzniecības centrā 1993. gadā. Starp islāma radikāļiem, kurus arestēja pēc atentāta, bija arī Aimans az Zavahiri. Par viņa un viņa piekritēju tiesu daudz un līdzjūtīgi rakstīja Rietumu prese, un nav brīnums – Zavahiri runāja ar žurnālistiem angliski, iegūdams viņu simpātijas. Pēc atbrīvošanas no cietuma Ēģiptē, Zavahari devās uz Afganistānu karot pret padomju iebrucējiem. Tur viņš iepazinās ar Usamu Bin Ladenu. Pašreiz Aimans az Zavahari ir Al Qaeda otrais cilvēks. Taču iznāk, ka “pro-rietumnieciskā” prezidenta Sadata slepkavas toreiz arī piederēja – nevis pēc pārliecības, bet pēc Aukstā kara loģikas – pro-rietumnieciskajai nometnei. Tieši šis sajukums noveda pie tā, ka jau no paša sākuma atentāta organizēšanā pret Anvaru Sadatu sāka apsūdzēt ASV, Izraēlu, ēģiptiešu militāristus, vienalga ko. Nelaiķa prezidenta brāļa dēlam Talatam as Sadatam pagājušajā gadā pat piešķīra cietumsodu par “apmelojumiem” – patiesībā tieši par līdzīgām apsūdzībām (tagad viņš, starp citu, paziņo, ka irāņu filma par Haledu Islambuli viņu aizskārusi).

Visbeidzot, trešā un ceturtā figūra – kolektīvā. ASV un PSRS. Vašingtona strikti nosoda Sadata slepkavību, taču Valsts departaments neaizmirst – tie spēki, kuri izdarīja noziegumu pret amerikāņu sabiedroto Kairā, cīnās pret PSRS Afganistānā. Maskava savukārt nespēj neizjust ļaunu prieku par “Kempdevidas noziedzīgās vienošanās” iniciatora likteni, tomēr ēģiptiešu sazvērnieki tai arī neizsauc nekādas simpātijas – tā paša iemesla dēļ, kādēļ tie apmierina amerikāņus.

Visbeidzot, ajatolas Homeini Irāna, valsts, kurā divus gadus pirms tam bija notikusi antiamerikāniskā islāmiskā revolūcija, sūta apsveikumus slepkavām, nosauc ielu Teherenā pakārtā Islambuli vārdā, un vienādi enerģiski nolād gan PSRS, gan Savienotās Valstis...

Secinājums ir vienkāršs. Ne Maskavas eksperti, ne Vašingtonas analītiķi absolūti nesaprata pasauli, kurā viņi centās būvēt savu valstu ārpolitiku. PSRS un ASV pat nespēja iedomāties, ka vienīgais pastāvīgais lielums šajā reģionālajā drāmā būs nevis viņi, bet autoritārais Ēģiptes režīms un fundamentālistiskā Irāna. Un tieši Irāna izrāda apbrīnojamu noturību, slavinot nelaimīgo slepkavu praktiski tiem pašiem vārdiem, kā pirms 27 gadiem. Tātad šeit, faraonu un persiešu valdnieku zemēs, Aukstajā karā ir uzvarējis kāds cits. Un joprojām “uzvarētājiem” stāv pretī mazītiņā Izraēla. Tā ka Vecās Derības politiskās problēmas tur ir joprojām dzīvas.