Vai piemineklim represētajiem jāatrodas Esplanādē?

Nē

Helēna Heinrihsone, māksliniece

Nē, nekādā ziņā — tas nav ētiski, jo tas ir piemineklis nevis varoņiem, bet upuriem, un Rīgas centrs ir pieblīvēts ar izpriecu objektiem. Īpaši Esplanādē jau tā atrodas pilnīgi nesavienojami pieminekļi, tādi kā Barklaja de Tolli pieminekļa paliekas, Rainis — arī samērā neveiksmīgs darbs, bez tā vēl ir Katedrāle, muzejs un Mākslas Akadēmija, kā arī alus pārdošanas un bērnu izpriecu vietas. Esplanāde ir caurstaigājams parks un tas ir normāli — cilvēkiem centrā gribas saīsināt savu ceļu.

Ir intīmas vietas, tādas kā kapi un varbūt pat memoriāli, uz kurieni brauc cilvēki, kas vienatnē vēlas atrasties kopā ar savām bēdām. Kā piemēru varu minēt Salaspils memoriālu, un, ja mēs pat nemaz nepieminam tā atrašanās vietu, bet tikai pašu pieminekli, tad tas ir šedevrs. Savukārt piemineklis represētajiem ir morāli novecojis, un, ja runājam par tā māksliniecisko vērtību, tad to drīzāk varētu salīdzināt ar parka vai dārza keramiku, nevis ar monumentu.

Atbildot tiem, kas saka: “Lūk, atkal Heinrihsone ar savām negatīvajām domām!”, es varu teikt, ka es neesmu viena — man ir domubiedri, un tie ir ne tikai radi, bet arī tuvi draugi. Mēs esam pietiekami atšķirīgi mākslinieki — Sarmīte Māliņa, Sergejs Davidovs vai Valdis Villerušs, kā arī daudzi citi cilvēki, nebūt ne mākslinieki, kuri saprot, ka viss nav kārtībā, ka tur nav... cēluma. Kaut vai materiāls būtu cēls — marmors, bronza vai kaut kas cits pilnīgi vienkāršs, pat tādā gadījumā tas nebūtu attaisnojums tam, lai šis piemineklis atrastos Esplanādē, jo visa šī diskusija sākās ap pašu pieminekli, ap tā banālo ieputinātas ģimenes ideju. Protams, ideja ir saturiski reāla, faktiski — naturāla, un pati forma ir tik patiesa, ka liekas — mākslinieks ir gribējis izdabāt represētajiem. Ja arhitekts ir Arhitektu Savienības priekšsēdētājs, tad ir skaidrs, lai kādi būtu mani vai vēl kāda cilvēka pretargumenti, bet tie neizturēs juridisko pārsvaru — skaidrs, ka viņš uzvarēs, bet tas būs zaudējums ne tikai Latvijai, parkam vai sabiedrībai, bet arī viņiem — tādā globālā nozīmē!

Ko es varētu teikt represētajiem? To, ka tā ir kārtējā Rīgas Domes manipulācija, un man ir to apliecinoši dokumenti — sākotnēji parkā bija paredzēts būvēt stāvvietas, un viens no variantiem bija stāvvieta zem pieminekļa. Tādā gadījumā piemineklim būtu tikai sekundāra loma, jo galvenā būtu stāvvietai, ar kuru varētu pelnīt. Šobrīd izskatās, ka stāvvietas no Elizabetes ielas puses būvētas netiks, jo tur iet siltumtrase, toties tagad to paredzēts darīt no Rīdzenes puses.

Jā

Leopolds Ozoliņš, 6. Saeimas deputāts

Jā. Pirmkārt, tas ir nevis piemineklis, bet piemiņas zīme — atgādinājums gan Latvijas, gan Eiropas, gan pasaules sabiedrībai, ka ar latviešu tautu ir notikusi traģēdija, ka ir bijis genocīds, ko veikuši komunisti. Viļņā rīko tribunālu komunistu noziedzniekiem, aicina lieciniekus arī no Latvijas, starptautisku konferenci rīko Tallinā, bet Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotiek, mums vēsturnieku komisija izskata tikai genocīdu pret ebrejiem.

Piemiņas zīmei jāatrodas Esplanādē tāpēc, ka tas ir Rīgas centrs, vai tad kāds iesaka citu vietu? Galu galā, centrā notiek visi Rīgas sabiedriskie pasākumi, arī visas nozīmīgās celtnes atrodas centrā — Brīvības piemineklis, Okupācijas muzejs, Ministru Kabinets, Saeima, Ārlietu Ministrija utt. Kas tad brauks uz Brāļu vai uz Meža kapiem skatīties uz šādu piemiņas zīmi? Tur jau nav nekā grandioza, piemiņas zīme ir neliela, ar dažiem tēliem, kas varbūt modernā veidā ir pasniegti un tēlnieks ir argumentējis, kāpēc tas tā ir. Centrā piemineklim jāatrodas arī tādēļ, ka mūsu tautu izrāva no Rīgas centra, no pilsētas, vēlāk arī no visas Latvijas — kā simbolam, jo Stabu iela arī bija Rīgas centrā. Arī represētie vēlējās, lai piemineklis atrodas Rīgas centrā, Visvaldis Aivars rakstīja vēstuli Mākslinieku Savienībai, Arhitektu Savienībai, vēstule 1997. gada vasarā ir publicēta laikrakstā Brīvā Latvija. Vēstule tika rakstīta arī Rīgas Domei, un Rīgas Dome atsaucās uz viņu lūgumu. Pirmais konkurss tika izsludināts vispār tikai par Esplanādi. Vēlāk arī par dažādām vietām Rīgas centrā, bet labāks nekas netika piedāvāts, piemēram, visas tās strēles pie Vanšu tilta maksāja ap 2 miljoniem latu — kur atrast tādu naudu? Varbūt tur būtu labāka vieta, jo pieminekli varētu labāk redzēt no tilta vai no Daugavas malas, bet varbūt tur būtu pārāk uzbāzīgi, tāpēc es domāju, ka šis ir ideāls atrisinājums: parkā, apkārt ir koki, nav trokšņa, cilvēki var pasēdēt, pārdomāt... Pilnīgi pareizi, ka tā ir Esplanāde, jo pie Vernisāžas, kur ir Raimonds Pauls ar saviem balagāniem — es domāju, ka tā vieta nebūtu piemērota, jo tagad tur tiek popularizēts vīriešu striptīzs un kas tik vēl ne.

Daudziem iebildumi ir pret to, ka tuvumā atrodas pareizticīgo katedrāle, bet katedrāles jau vispār ir krievu impērisma simbols Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Visur tās atrodas pilsētas centrā un simbolizē iekarotās tautas paverdzināšanu uz mūžīgiem laikiem.

Es domāju, ir piemērotākas vietas, kur šis piemineklis var atrasties, piemēram, Ministru Kabineta vietā, bet vislabākais — krievu katedrāles vietā, ja to nojauktu un tur noliktu pieminekli, tas būtu ideāli.