Vakar laikapstākļi bija patīkami

Sīgfrids Lindstrēms (1892–1950), lai arī nav bijis ražīgs rakstniecībā, tiek uzskatīts par vienu no zviedru literatūras stila meistariem. Viņš sarakstījis trīs prozas grāmatas un vienu dzejas krājumu, tāpat arī tulkojis zviedriski D. H. Lorensu, Žerāru de Nervālu un Albēru Kamī. No 1921. gada sākuma līdz 1923. gada rudenim Lindstrēms rakstīja Lundas dienas avīzei Lunds Dagblad ikdienišķu reportāžu par vakardienas laiku, kas bija viņa pienākums blakus korektūru lasīšanai nakts redakcijā.

Pirms meteorologi uzdrošinājās laiku paredzēt, avīzes reportēja cita starpā arī iepriekšējās dienas laikapstākļus. Mēģinot stilistiski dažādot valodu un saturu tik šaurās robežās, Lindstrēms izveido pats savu žanru, kuŗā viņš savij pastāstus, mazas pasakas, atsauces uz mītiem, studentu lugām un seniem un neseniem notikumiem, kas beigu beigās ir mazas meditācijas par varbūt neiespējamo “mākslu nepateikt neko”.

Tulkots no grāmatas: Lindström, Sigfrid. Världsförloppet och väderlek: Väderkåserier från Lunds Dagblad, 1994 (Sīgfrids Lindstrēms. Pasaules gaita un laikapstākļi: laika reportāžas no Lunds Dagblad).

1921. gada 12. janvāris

Vakar laikapstākļi bija puslīdz tīkami, un, kad vakarā paraudzījāmies augšup, debesīs uz brīdi ieraudzījām neskaitāmas zvaigznes. Riksdāga svinīgā atklāšana taču notika vakar – varbūt kaut kas līdzīgs norisa arī debesu reģionos un tāpēc debesu kroņa dārglietas un regālijas tika celtas gaismā.

1921. gada 12. jūlijs

Vakar bija smacējoši karsts, un mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka termometrs rādīs vismaz 40 ºC. Proti, atmiņa šķita mums sakām, ka 40 º ir siltuma rekords. Taču, kad apskatījām termometru, tas rādīja 27 º. Protams, arī tas nav maz, tomēr radās iespaids, ka termometrs mums vēlējās uzsaukt: “Nav nemaz tik slikti kā šķiet!”

Ap pusdienlaiku uzpūta neliels vējiņš, taču sajūta bija tāda, it kā tā būtu pūsma no sildītāja.

Pat nepagurstošais Bjerrēdas vilciens, šķita, cieš no karstuma, jo, kad vēlējāmies doties uz Bjerrēdu, tas bija paņēmis nelielu ārpuskārtas atpūtu Gammelmarkā.

Bjerrēdā mums izdevās atvēsināties reti labi, bet, kad satikām nakts redaktoru, kas nebija varējis nopeldēties, viņš no sirds žēlojās. Viņam neesot nekāda prieka nodarboties ar ārzemju ziņām, viņš skaidroja, un viņš vēloties, lai visi pasaules valdnieki un valstu galvas darītu tā kā kāds simpātisks monarchs, kuŗu piemin Heine un kuŗš šad un tad pie savas valdības mājas izkāris paziņojumu “Šodien valdīts netiek”. Tad viņš varētu likt treknu virsrakstu “Ārzemju ziņas” un apakšā – “Ārzemēs vakar nekas sevišķs nenotika”.

Uz vakarpusi tomēr kļuva nedaudz vēsāks, varēja gaidīt, ka sāksies negaiss.

1921. gada 17. oktobris

Laikapstākļi gan vakar, gan aizvakar bija diezgan patīkami, lai gan Kultūras rudens tirgus rīkotāji katrā ziņā būtu vēlējušies siltāku dienu. Vakar bija ļoti saulains līdz pat pēcpusdienai, un abas dienas, kopā ņemot, bija tik labas, cik labas vien var vēlēties tik vēlā gadalaikā. Mēness lielākoties spīdēja aiz mākoņu plīvura, un, kad mēs vakarā staigājām pa tirgu, mēnesnīca līdz ar zemes mākslīgā apgaismojuma ietaisēm radīja augstākajā mērā aizgrābjošu noskaņu šajā sevišķi apburošajā vidē.

Iespaids bija tik burvīgs, ka pēc nopietnām pārdomām izlēmāt atteikties no mūsu iesīkstējušā ieraduma neiemīlēties. Taču tūdaļ nācās atklāt, ka jau pašā sākumā mūs no spēles izsitis necienīgs sāncensis, kuŗu mēs attiecīgi nolēmām nokaut ar kādu no Dr. Karlīna akmens cirvjiem. Taču, tā kā mēs baidījāmies, ka Dr. Karlīns varētu par to sadusmoties, tad tā vietā nolēmām izmaksāt tirgus kārtībniekam degvīnu pie kāda kaktukrodzinieka un tādā kārtā viņu piekukuļot, lai viņš mūsu sāncensi apcietina. Taču, tā kā viņš atteicās, mēs gribējām lūgt Sarkanās spalvas kabarē skečistam uzzīmēt sāncenša karikatūru, tomēr konferansjē Fagots atrunāja, mums glaimodams, ka sāncensis ir pārāk liela nulle, lai būtu šādas uzmanības cienīgs.

Tad mūs pārņēma melns izmisums, un mēs devāmies emigrācijā uz vientuļo salu pīļu dīķī. Taču no turienes mūs padzina līdz ar tirgus slēgšanu. Pēc tam mēs noskatījāmies, kā sāncensis un cietsirdīgā iemīļotā pastaigājas mēnesnīcā, un te nu mums beidzot radās iespēja atriebties. Proti, Sarkanās spalvas burvju mākslinieks bija pietiekoši atsaucīgs un, izrunājot visspēcīgākos burvju vārdus, aptumšoja mēnesi no plkst. 10 līdz plkst. 1. (Proti, mēs zinājām, ka cietsirdīgā, visticamāk, nebūs laukā ilgāk par plkst. 1.) Tā kā ne kuŗam katram burvju mākslinieks ir gatavs šādi pakalpot, tad šogad pilnīgi noteikti šādu aptumsumu vairs nebūs.

1921. gada 18. oktobris

“Pēc svētdienas ātri pienāk pirmdiena,” saka kāda simpātiska autore. (Nepārprotami šo izteicienu esam citējuši jau iepriekš, taču tas ir tik labs, ka mēs to labprāt citējam jauno abonētāju dēļ.) Vakar bija tipiski pirmdienas laikapstākļi – nomācies, drēgns un nedaudz miglains, tieši tāds, lai tam netērētu neviena vārda. Kad pirmdienas šķiet tik drūmas un gaŗlaicīgas, var taču sevi uzmundrināt, domājot un runājot par to, kas ievērības cienīgs ir noticis svētdienā. Mēs nevaram nepastāstīt par mazu novērojumu, ko izdarījām vakardienas mēness aptumsuma laikā. Pēc sava rakstura tas drīzāk ir mitoloģisks, nevis astronomisks novērojums, taču mitoloģija, bez šaubām, ir daudz svarīgāka un pamācošāka zinātnes nozare nekā astronomija.

Kad mēness aptumsums bija nonācis, tā sacīt, līdz trešajam cēlienam, mēnessdievieti nepārprotami sāka apgrūtināt pārmērīgā uzmanība, kuŗu delikātajā situācijā viņai veltīja astronomiski un populārastronomiski Aktaioni, un tādēļ viņa paslēpās aiz puslīdz blīva mākoņu aizkara. Tomēr, kad aptumsums bija beidzies un dieviete atguvusi visu savu omulīgo apaļumu, viņa atvilka aizkaru un parādījās ar izteiksmi, kāds ir primadonnai, kas, iznākot uz skatuves, sagaida ovācijas. Tas bija ļoti veikls teatrāls efekts, kas, mūsuprāt, pierāda to, ka mēnessdieviete nav nemaz tik brīva no sievišķas godkāres un izsmalcinātas koķetērijas, kā to mēdz apgalvot skaldi un mitologi.

1921. gada 30. decembris

Jāsāk ar to, ka laika apstākļi vakar bija pavisam nepatīkami. Pamodušies vēlā pirmspusdienā, mēs caur logu pamanījām kaut ko, kas izskatījās pēc slapjdraņķa. Taču mums neradās vēlme aplūkot tuvāk, kas tas īsti ir, tādēļ no jauna aizvilkām aizkarus un iemigām. Kad vēlāk pamodāmies pa otram lāgam, laiks bija tā uzlabojies, ka nolēmām: ir vērts celties. Vēlāk mēs devāmies pastaigā uz pilsētas ziemeļiem, lai aplūkotu kādu villu, ko esam nolēmuši iegādāties par Ziemsvētku dāvanā saņemto naudu. Pastaigājoties laiks kļuva aizvien labāks, un tāds tas tiešām bija – īsts pirmspavasaŗa laiks. Mēs bijām brīnišķīgā noskaņojumā un izjutām neparastu un neizmērojamu vēlmi būt jaukiem pret līdzcilvēkiem, un, tā kā šai vēlmei sekoja arī atbilstoša spēja, mēs vēlējāmies sastapt dažus no tiem, kuŗiem mēs vislabprātāk izrādītu savu labvēlību.

Taču tā vietā mēs, protams, sastapām savu gandrīz vai nāvīgāko ienaidnieku, un tā nu mums nācās iet viņam klāt un izturēties pret viņu nejauki, un vēlāk doties prom un dusmoties, ka mūsu labais noskaņojums bija atņēmis izteiktajiem apvainojumiem lielu daļu spēka.

1922. gada 5. janvāris

Vakar mums gadījās pamosties tādā diennakts stundā, kas mums bija drausmīga cūkausma. Mēs bijām samiegojušies un jutāmies nepatīkami, taču radām prieku domā, ka varēsim novērot ārkārtīgi daudz laikapstākļu un arī izteikties par tiem ar sevišķu lietpratību. Tomēr jau pēc īsa brīža Liktenis aizveda mūs no pilsētas un paturēja mūs prom tik ilgi, ka diena jau bija krietni pagājusi, iekams kādā automobilī varējām atgriezties pie saviem laikapstākļiem. Sēžot automobilī un bērnišķīgi priecājoties par to, cik ātri tas brauc, mēs atcerējāmies kādu joku pantiņu, ko varētu būt sacerējis Grimbergs. Lai arī nevarējām atcerēties, kādā sakarā tas bija rakstīts, tas skanēja šādi:

“Jūs, goda vīri, netrauciet tik aši./ Kas bija darāms, ir jau padarīts.”

Kad mēs beidzot pārradāmies un būtu sēdušies rakstīt par skaisto sniegu, atklājām, ka tas jau ir aprakstīts, tādēļ gājām ārā pikoties.

1922. gada 12. jūnijs

Pagājušajā sestdienā bija īsti vasaras pilnzieda laikapstākļi. Tādēļ mēs nolēmām doties plašajā pasaulē vai vismaz līdz Bjerrēdai, bet, nonākuši līdz Lundagordai, atklājām, ka tur ir tik skaisti, ka nevarējām vairs atrauties, un tur arī palikām. Mēs bijām nākuši pie atziņas, ka agrāk vai vēlāk mums būtu jāizlasa kāda jauniznākusi grāmata par to, kā aprēķināt savus nodokļus, un tieši to tad arī nolēmām darīt. Tā nav nekāda patīkamā nodarbe, tādēļ nospriedām, ka to būtu sevišķi atbilstoši lasīt skaistā parkā, kur koki šalkoja par zeltu un zaļiem mežiem, kamēr saule laistījās kā milzīga zelta lode – neiztukšojama zelta rezerve.

Tā mēs tur sēdējām un lasījām, un rakstījām skaitļus ar spieķi smiltīs, un, kad grāmata bija izlasīta, saule jau bija aizslīdējusi aiz kādas bankas jumta, kuŗā mēs nebijām noguldījuši naudu, un mēs aši steidzāmies prom, lai paspētu pārdot nodokļu grāmatu kādā antikvariātā, tādā kārtā iegūstot sev nepieciešamo kases pieaugumu.

Vakar turpretim laikapstākļi bija pavisam citādi – apmācies un ar īslaicīgu lietu. Ir labi, ja kādreiz arī uzlīst, taču, ja saulei kādu dienu nedēļā jāspīd, tai taču vajadzētu būt svētdienai. Laikapstākļi tāpēc radīja sava veida iespaidu, ka mēs esam izņēmuši avansā svētdienas prieku un pelēko dienu nodarbes pārnesuši uz svētdienu. Tādēļ īsts lietus tā arī nesākās. Taču jebkuŗā gadījumā tas bija pietiekami, lai atturētu lielu daļu tautas no ceļošanas, piemēram, uz Bjerrēdu, – kur tādā kārtā bija neparasti tukšs un kluss.

1922. gada 20. jūlijs

Laikapstākļi vakar bija gandrīz vai brīnišķīgi. Tie bija pretstats ilgstošajam lietum, kas lika laikam (ja vien drīkst lietot izteicienu, kas tik pretējs veselajam saprātam) atklāties kā gaišā dienas laikā, un tas, bez šaubām, bija patīkams arī pats par sevi.

Neraugoties uz to, mēs bijām drausmīgā noskaņojumā. Proti, mēs pamanījām konkurentu avīzē, ka kāds tās ziņotājs novērojis pilsētas parkā jūŗas briesmoni, tādēļ bijām zaļi no skaudības un melni aiz sarūgtinājuma, ka neesam paši dabūjuši šo zvēru redzēt. Mēs nogājām uz pilsētas parku un izmēģinājām visus iespējamos trikus, lai tas izpeldētu virs ūdens. No sākuma mēs svilpojām lēni un melodiski, zinot, ka tā var pievilināt zivis, tāpēc cerējām, ka tas līdzēs izvilināt arī jūŗas čūsku. Taču bez panākumiem.

Tad mēs paņēmām okarīnu – vienīgo instrumentu, kuŗu mēs ar neapstrīdamām mākslinieciskām iemaņām pārvaldām, – un sākām pūst. Proti, mēs atminējāmies teiku par Amfionu, kuŗš ar savu mūziku pievilināja delfīnus, un bijām pārliecināti, ka spēlējam labāk par Amfionu. Tomēr visas mūsu pūles bija veltas. Taču beidzot, kad bijām nopūtuši “Dziļi jūŗā” skaistāk, nekā to būtu spējusi pati nāra, kaut kas parādījās virs ūdens virsmas.

Mēs kļuvām priecīgi, lai arī nespējām saskatīt, kas tas bija. Taču tad ieraudzījām, ka tā ir milzīga spura, kurai dzīvnieks ļāvis pacelties virs ūdens. Spura sāka kustēties, un mēs attapām, ka dzīvnieks mums māj noraidoši, liekot saprast, ka nevēlas ar mums ielaisties nekādās darīšanās.

Spuras vēzieni sacēla mazus vilnīšus, kuŗu plakšķi atgādināja gandrīz nedzirdamu izsmieklu. Un viens no šiem vilnīšiem izskaloja beigtu, pusapēstu anšovu.

1922. gada 25. jūlijs

Jā, vakar atkal lija, un ļaudis činkstēja un burkšķēja. Bet mēs iepīpējām savu jauno pusgaŗo pīpi, kas ir vienīgā īsti skaistā pīpe, ko esam pēdējā laikā redzējuši, un tad noteicām, kā reiz teica Jokums Nislers: “Jā, ko gan mēs tur varam darīt?” Mēs jau to daudzkārt esam teikuši iepriekš, bet tieši tas arī ir labi ar šādiem banāliem izteikumiem, jo, pretstatā ģeniālām un asprātīgām frāzēm, kuŗas daža laba persona ieradusi bārstīt, tie nekļūst uzmundrinoši, kamēr nav izteikti tik daudz reižu, ka top par refrēnu, kuŗu vienīgi atliek ievietot atbilstošā vietā.

Citādi vakar mums tika piesūtīts kāds dzejolis par Sieviešu nedēļu līdz ar laipnu lūgumu to publicēt. Taču, tā kā esam nolēmuši pilnībā noliegt un boikotēt šo iedibinājumu, kuŗu nemaz neuzskatām par jauku, mēs, par nožēlu, dzejoli nodrukāt nevarējām.

1922. gada 26. jūlijs

Laikapstākļi vakar bija cik vien iespējams nesaistoši. Nelija lietus un nespīdēja saule, bija mēreni silts un nepūta vējš. Tāpat arī nekrita meteorīti, un mēs neuzzinājām neko jaunu par jūŗas čūskām. Par vīru, kuŗš guļot dabūja odzi mēteļa piedurknē, tika rakstīts jau aizvakar, tā ka no viņa neko daudz vairs sagaidīt nevar. Par vīru, kuŗš dabūja briļļu čūsku vēderā, esam lasījuši K. A. Tollēna izklaidējošā stāstā, un kaut kas tik jautrs īstenībā notikt nemaz nevar. Tvaikonis Pērs Brāhe vakar netika celts augšā, un Ļeņins vēl nebija nomiris. Citiem vārdiem, bija tāds interesantu notikumu trūkums, ka gandrīz vai nopriecājāmies, uzzinot, ka drīz no jauna vērsies vaļā kinoteātris.

1922. gada 1. augusts

Laikapstākļi vakar bija pat patīkami. Citiem vārdiem sakot, tie nebija nekādā ziņā īpaši, ja vien tos nesalīdzina ar šodienu, kad laikapstākļi acīmredzot uzskata, ka tiem ir tiesības izturēties, kā vien tiem ienāk prātā.

1922. gada 1. novembris

Laikapstākļi vakar bija nogurdinoši. Tik spiedīgs karstums nebija pieredzēts kopš kaujas pie piramīdām. Tuksneša smiltis bija tā nokaitētas, ka mūsu kamieļvedējs pēc pazīstamās beduīnu ieražas gribēja tajās novārīt olas – tieši tik mīkstas, kādas mēs esam iecienījuši –, taču tas viņam neizdevās. Tikko viņš bija paspējis olas ierakt un atraut no tām savus apdedzinātos pirkstus, kad olas jau bija cietākas nekā neticīgo prāti pret pravieša mācībām (Allah-il-Allah). Nabaga kamieļiem arī negāja viegli. Tie vilkās uz priekšu neaprakstāmi šļaugani, un, tajos raugoties, mēs nespējām atturēties citēt studentu lugas dziesmiņas vārdus: “Tad tiek tiem smiltis starp pirkstiem, smiltis starp pirkstiem, smiltis starp…”

Bet ar to vēl nebija gana – kamieļi gandrīz tenterēja, un arī mēs paši tik ļoti cietām no karstuma un spēku izsīkuma, ka mums gandrīz sākās halucinācijas vai delīrijs. Un, kad mēs uzlūkojām savu uzticamo rezerves kamieli, šķita uzkrītoši, ka tam bija nevis četri kupri, kas vēl būtu atbildis drudža un ārprāta loģikai, bet gan trīs, kas no visiem viedokļiem būtu jāuzskata par nenormālu un satraucošu pazīmi.

Mēs arī saņēmām no vairākām vietām satraucošas ziņas. Tika ziņots, ka akciju sabiedrība Čada ezeŗa nosusināšanai ir nonākusi bankrota priekšā, jo ezers ir izžuvis pats no sevis, turklāt tālāk tika apgalvots, ka Nīla ir tā izžuvusi, ka nav lielāka par Hējes upi, neraugoties uz to, ka 16 krokodilu bija izmisumā lējuši neparasti daudz krokodilasaru.

Kad mēs uzrādījām augstāk rakstīto mūsu lielākajam priekšniekam, lai saņemtu imprimatūru, viņš skatījās mūsos ar tādu izteiksmi, it kā viņa smadzenes reiz būtu bijušas sausas tuksneša smiltis, kuŗas tagad aizpūtis samums. Kad mums stostoties izdevās viņam izskaidrot, ka mums ir vairāk nekā pamatīga saaukstēšanās un ka ilgāku laiku esam pārtikuši no plūškoka ziedu tējas, askorbīnskābes un konjaka, viņš situāciju saprata un, laipni izsakot līdzjūtību, pārvietoja mūsu manuskriptu pie aktiem.

1922. gada 14. decembris

Vakar laika apstākļi bija tādi paši kā aizvakar, un, ieraugot Ziemsvētku eglītes tirgus laukumā, mums gandrīz radās vēlēšanās tās visas nopirkt, sakapāt un nokaisīt ar tām ielas, lai darītu tās kaut nedaudz sausākas.

1923. gada 16. marts

“Šķiet, pagājušas četrpadsmit dienas,/ kopš redzēju es sauli pēdēj’reiz.”

Tā kāds pazīstams skalds kaut kur ir teicis, un aizvakar nejauši padzirdējām, ka kāds pazīstams profesors – tiesa, ne meteorologs, bet filologs – ir konstatējis, ka saule nav redzēta kopš trešā datuma. Mēs paši gan nespējām datus pārbaudīt, taču par spīti tam, ka paļaujamies uz profesora vārdu ticamību arī šajā nozarē, mēs bijām ļoti labvēlīgi noskaņoti ticēt šai ziņai.

Un tātad, vakar…

Mūs pamodināja saules stars. Tas, starp citu, jau bija kādu brīdi nopūlējies ar mūsu modināšanu: pirms pamodāmies, tas mūsu grāmatplauktā bija paspējis pārvietoties no Šopenhauera līdz Tūvesonam.

Sākumā tas tikai noglāstīja mūsu pieri kā parasts saules stars. Kad mēs nemodāmies, kāds nerātns eņģeļbērns, viens no tiem, kas šobrīd izklaidējas ar pārpasaulīgu stikla pērlīšu spēli un lēkā klasītes, bija ņēmis un pārveidojis staru par gaŗu, lokanu zelta zāles stiebru, kādus debesu ganībās mēdz plūkt zirgi, kas reiz vilka Elija degošos ratus, un ar šo zāles stiebru viņš kutināja mums zem deguna. Kad arī tas nelīdzēja, viņš pieaicināja vecu mācītāju, kuŗu reiz bērnībā pazinām un kuŗš tagad staigāja pa allaž svaigi nogrābtu debesu dārza celiņu un priecājās, ka dūmi no jūŗas putu pīpes vijas tik skaisti dzidrajā gaisā.

Viņš pastaigājās ar kādu sendienu svēto (viņa vārdu mēs esam aizmirsuši, tāpat kā daudz citu noderīgu lietu, ko vecais mācītājs mums reiz mācīja) un apsprieda archibīskapa baznīcpolitiku. Lai arī viņiem bija atšķiŗīgi viedokļi, abi goda vīri labi sapratās. Svētais nepīpēja tabaku, jo viņš bija no viduslaikiem, kad tādas vēl nebija, taču viņam bija maza, zelta ķēdītē iekārta vīraknīca, un ar to viņš šad tad iepriecināja savu ožu. Izdzirdējis par mūsu miegainību, vecais mācītājs tapa ļoti ērcīgs. Viņš bija radis celties pulksten piecos, pirms modās mājas ļaudis, un lasīt vienu rīta nodaļu no Bībeles un nedaudz no Vergilija. Tādēļ viņš palienēja no svētā pamatīgu saules staru un ar to iešāva mums kārtīgi pa ausi. Tad beidzot mēs pamodāmies.

Nonākuši savā stāstā līdz šai vietai, mēs uzzinājām, ka arī mūsu draugu Fagotu pamodinājis saules stars un ka viņš jau ir visu pateicis, kas par laikapstākļiem būtu sakāms.

1923. gada 2. maijs

Par laikapstākļiem vakar, pirmajā maijā, negrasāmies rakstīt neko. Proti, nepiederošas personas ir nelojāli iejaukušās mūsu specialitātē. Profesors Tirēns vēlreiz pierādījis savu daudzpusību ar uzrunu studentiem, iestarpinot tajā spožu laika aprakstu. Tēma aplūkota divās slejās šīsdienas numurā, turklāt kāds nekrietns pilsonis vakar nosūtījis melīgu telegrammu, ka notikšot saules aptumsums.

Mēs vēlējāmies, kaut minētā persona pēc iespējas ātrāk tiktu nevīžīgi iebalzamēta un ievietota piramīdu kapu kambaŗos, kamēr mēs, lai mierinātu sauli, kas, protams, bija augstākajā mērā šokēta par šo nekaunīgo joku, uzkāpām Vienības tornī un, pret to pavērsušies, apliecinājām:

“Tu šajā pilsētā/ spīdi diezgan labi.”

1923. gada 28. maijs

Laikapstākļi pagājušo sestdien bija gaŗlaicīgi un nomācoši. Gaiss nebija nedz vēss, nedz silts un arī ne mērens, tas izskatījās vienaldzīgs, it kā tas nebūtu spējīgs būt viens vai otrs.

Zaļums izskatījās nedzīvs, un debesis klāja pelēki lietus mākoņi, lai gan nelija. It kā mākoņi aiz pilnīga apnikuma un vienaldzības nespētu izlīt.

Tuvāk mijkrēslim mēs gājām un klejojām pa ielām un apstādījumiem, un vērojām, kā kļūst aizvien tumšāks, kā debesu pelēkums laižas aizvien zemāk, it kā pelēkā velve būtu maiss, kas pārmests pār zemi un tagad, savilkdamies aizvien ciešāk, gūsta visu dzīvo. Tajā brīdī mums radās iespaids, ka vasara, kuŗu mēs tagad gaidām, ir lemta nāvei un ka šis vēsais pavasaris ir pēdējais, kam jānāk. Saules izdzišana un Zemes atdzišana ir sākusies agrāk, nekā zinātnieki to aprēķinājuši. Pavasaris vairs neturpināsies – viss paliks šajā punktā vēl kādu laiku, varbūt līdz Jāņiem, varbūt ilgāk. Tad sāksies rudens, un tad augusta mēness spīdēs biedējoši liels pār kailajiem koku kroņiem. Tādēļ arī mākoņi nepūlējās sūtīt lietu – tie zināja, ka drīz viņi to darīs daudz un ilgi. Jo šai likteņa piemeklētajai vasarai vairs nesekos ziema, bet vienīgi nebeidzams lietus periods – grēku plūdi, tikai nevis ar lietusgāzēm un šaltīm, bet mūžīgu smiguci. Šie grēku plūdi nenoslīcinās cilvēkus, bet padarīs tos vīlušos un gurdus, un viņu sejas kļūs tikpat pelēkas kā pelēkās debesis un asinis – tikpat duļķainas kā netīrās peļķes, līdz beidzot tie kļūs par māliem, no kuŗiem reiz veidoti viņu pirmtēvi.

Ar šādām domām mēs pārstaigājām pāri Tegnēra laukumam. Tur, ciprešu ieskauta, stāvēja statuja, kuras kontūras mijkrēslī ļoti līdzinājās ciprešu kontūrām. Mēs atcerējāmies mītu par pārtapšanu kokā, kuŗu tik skaisti izstāstījis Tegnērs. Un mēs iedomājāmies, ka ļauna vara ir pārvērtusi saules dziesminieka statuju par cipresi – šo grūtsirdības un gaŗlaicības simbolisko koku. Tad sajutāmies saguruši un devāmies mājās, lai lasītu dzejnieku, kas reiz sevi aprakstījis kā ķēniņu zemē, kuŗā vienmēr līst.

1923. gada 12. jūlijs

Par laikapstākļiem vakar no savas pieredzes neko nezinām. Proti, mēs bijām paslēpušies vēsā pagrabā, kur gulējām uz muguras un lasījām grāmatu par ledus laikmetu. Pa tam bijām uzdevuši kādam citam ziņot mums, kāds laiks ir bijis, un ap saulrietu viņš ienāca un, slaucīdams sviedrus, izteica šādus izteiksmīgus vārdus: “Debesis bija nokaitētas un smirdēja kā izplūdis petrolejas traips, gaiss virmoja no karstuma, ielas putēja un nami svīda. Es redzēju Klementa tirgus laukumu dejojam, un manas plānās drēbes bija kā tvaika katls. Rīt es dodos uz Dienvidpolu.”

1923. gada 28. jūlijs

Vakardienas laiks tiešām varēja izpelnīties sevišķi lirisku slavas dziesmu. Tas, bez šaubām, nebija īsti vasarīgs, ja runā par siltumu, bet citādi bija apbrīnojami skaists. Vakarā mēs redzējām īpaši iespaidīgu pilnmēness uznācienu uz debesu rotējošās skatuves, un saulriets zilpelēkajos mākoņos uzbūra brīnišķīgu vīziju ar smailām kalnu virsotnēm, kuŗas izgaismoja milzīga krātera zvērojošs mirdzums.

1923. gada 1. septembris

Par vētru, kas plosījās vakarnakt, var lasīt citviet šīsdienas numurā: kāds agri cēlies kungs mums pastāstīja, ka ap pieciem no rīta viņš ilgi stāvējis un klausījies īpatno mūziku, ko radījusi viesuļa šalkšana stalažās, kas uzslietas ap Visu svēto baznīcu.

Kad vēlāk dienas laikā mēs aplūkojām pilsētu, it visur varējām pamanīt vēja lauztus zarus un lapas, un norautus ziedus.

Dienas otrajā pusē laiks kļuva īsteni jauks. Saule palūkojās starp mākoņiem, un gaiss tapa silts un liegs.

Neraugoties uz iepriekšējo rindu prozaisko sausumu, mēs tomēr nespējam tās uzrakstīt bez zināma sentimentāla svinīguma. Proti, šī ir pēdējā reize, kad mēs saceŗam šīs laika ziņas. Ar taupību, apdomību un laimestu loterijā esam nonākuši tik tālu, ka varam atkāpties privātajā dzīvē un nodarboties vienīgi ar to, kas mūs iepriecina. Tātad mēs atrodamies tajā pašā apskaužamajā situācijā, kuŗā atradās faķīrs Falstāfs, kuŗš “bija tik bagāts, ka viņam nesagādātu grūtības aizdot piecas kronas katram savam lasītājam”. Tādēļ mēs sniedzam tev, labvēlīgo Lasītāj, roku atvadām un ceram, ka tu ne pārāk bieži esi uzskatījis šīs mūsu laikapstākļu chronikas par nejaucībām, kas apraksta šo tik daudz pelto Lundas laiku.

Mēs steidzam nu atstāt šo tomēr tik ļoti iemīlēto pilsētu un atpirkt mazo Smolandes muižiņu, kuŗu viens no mūsu tēviem reiz bija spiests pārdot, jo ilgstoši nelabvēlīgi laikapstākļi bija iznīcinājuši ražu un tā padarījuši viņu pliku un nabagu. Mēs joprojām ar aizkustinājumu atceŗamies, kā mūsu vecākā radiniece (kas dažreiz jokojot tika saukta par la grand’ tanti un citreiz par pirmtanti un kas visādā ziņā bija izcila siera siešanā un kamas izšūšanā) izjusti un ar slēptu norādi par likteņa ironiju mēdza stāstīt, ka tajā pašā dienā, kad muiža tikusi pārdota, laikapstākļi uzlabojušies.

Kamēr viņi rosījās, kārtoja un šķiroja – vispirms kustamās mantas izsolēm un vēlāk to mazumiņu, kas bija ņemams līdzi pārceļoties –, bija visskaistākais rudens laiks. Pienāca diena, kad ģimene sasēdās ratos, lai dotos prom uz visiem laikiem, un tā bija skaistākā diena, ko viņa jebkad bija pieredzējusi. Savas dievbijīgās sirds vientiesībā viņa gandrīz būtu varējusi noticēt, ka tas bija sava veida neuzticības izteikums viņas tēvam – ka sliktais ražas laiks bijis sods par kādu netaisnību, ko viņš nodarījis, un ka laiks kļuvis labāks tādēļ vien, ka viņš muižu pārdevis. Taču tad viņa arī atcerējās, ko reiz bija teikusi laidara meita: viņa varot droši apliecināt, ka vistas dēja mazākas olas, kopš patrons muižu pārdevis, un ka viņa redzējusi visas trīs kalpones stāvam nomaļus un lejam asaras priekšautu stūŗos, un ka zirgu puisis, kas viņus vedis pēdējo reizi, neesot spējis šķīsta aizkustinājuma dēļ noplīkšķināt svētdienas pātagu, kad viņam vajadzēja iekustināt zirgu. Turklāt viņa bija pārliecināta, ka viņas tēvs nebija nekāds sliktais cilvēks.

Šajā vecajā muižā tad arī mēs apmetīsimies. Un ja tev, labvēlīgo Lasītāj, ceļš ved tai gaŗām, tad esi laipni gaidīts, un mēs tevi cienāsim ar visu, ko namturība atļauj. Tava sieva varēs ņemt līdzi uz mājām mūsu labākos ievārījumus, ja vien tavi bērni nebūs jau apēduši visas ogas, kam arī, protams, mēs neiebildīsim. Tu pats varēsi šaut mūsu zaķus un zvejot mūsu asaŗus un līdakas. Un, ja tev ķersies labāk, tad paši pret savu gribu mēs tevi apskaudīsim.

Mēs ļausim uzstādīt skaistu saules pulksteni zālienā aiz mazā flīģeļa un tad ļausim, lai kāds no mūsu klasiski skolotajiem draugiem izdomā vai atrod tam skaistu un pārdomu vērtu latīņu uzrakstu. Tāpat arī ļausim kādam Skones daiļkalējam izkalt izcili skaistu vēja rādītāju. Tad varēsim netraucēti nodoties savam mūža darbam – pētījumam ar virsrakstu “Laikapstākļi un pasaules vēsture”.

Pētnieciskais darbs aizņems vairākus gadus uzcītīgās studijās, un tā uzrakstīšana prasīs ārkārtēju prāta asumu un plašu skatījumu. Taču, ja tas kaut vai nedaudz pietuvosies tam, kādu to esam iecerējuši, tā būs vienlaikus pamācoša un aizraujoša lasāmviela. Tas būs pētījums ar vislielāko eksaktumu avotu izpētē un vislielāko iespējamo spēku stāstījumā un atainos, kādi ir bijuši laikapstākļi pasaules vēstures vispasaulsvēsturiskākajos brīžos un kādu ietekmi tie atstājuši uz vēsturisko personu dvēseles dzīvi un arī uz pašiem notikumiem. Stāsts sāksies no paša sākuma, atainojot, kā “tapa rīts un vakars – pirmā diena”, un mēģinās aprakstīt to brīnišķīgo vasaras pusdienlaika noskaņu, kas bija pār pasauli brīdī, kad Dievs to uzlūkoja un tā viņam šķita pietiekami laba esam. Tas atainos, kā grēku plūdu lietus nepārtraukti un nerimstoši bungoja pa šķirsta jumtu, tā ka Noa un viņa ģimene ar raizēm raudzījās laukā, lai pārliecinātos, vai tik ūdens nav pacēlies pāri augstākajām kalnu virsotnēm un nekāpj aizvien augstāk, līdz beidzot šķirsts atdursies pret debesu vāku. Tajā tiks aprakstīts, kā “zvaigznes kvēloja bībeliski dzidras”, kad Dievs aicināja Ābramu tās visas saskaitīt, un kā Jāzeps no akas, kuŗā to bija iemetuši brāļi, redzēja vienīgi tās, kas bija zenītā. Tajā, ar daudzām neizbēgamām reminiscencēm no “Uardas”, tiks aprakstīs, kā rīta saule apspīdēja piramīdas un atmirdzēja Nīlas viļņos, kad Mozus, peldēdams niedru šūpulī, pievienoja savu zīdaiņa brēcienu Memnona rīta himnai un Apisa rīta aizsmakuma bauriem.

Tas, atkal piešķiŗot nopietnu un svinīgu toni, atainos mākoņspēli un saulrieta daudzsološo mirdzumu, ko pats Mozus redzēja, kad viņš no Nebo kalna lūkojās uz Apsolīto zemi. Tas uzgleznos spirgto pavasaŗa pirmspusdienu ar burbuļojošiem strautiem un šalkojošiem, nule atplaukušiem kokiem, kad Dāvids devās sastapt Goliātu Terebinta ielejā, un vēsās rudens dienas ar smagiem mākoņiem, kuŗus tik tikko dzen uz priekšu dzestrs, mitrs vējš, kad Sauls izcīnīja savu pēdējo kauju uz Gilboa kalna. Tas arī stāstīs par to, kā debesis klāja pelēkdzelteni, ķepīgi mākoņi, kā negaiss turējās smags un smacējošs, kā ielas smirdēja un mušas uzmācās ļaunāk nekā parasti Jeruzalemē pirmajā Lielajā piektdienā.

Tas atainos, kā naktī vakts ugunis dega nometnē pie Trojas un kā saule cepināja Aleksandra kaŗavīrus, maršējot cauri tuksnesim, un kā tā norietēja asinssarkana un ugunssarkana, kad Antonija kuģis bēga no Aktiona. Kā rudens vētras trieca padebešus huņņu pēdās viņu mežonīgajās medībās pāri stepēm; kā rudens smigucis nerimstoši sijāja pār ķēniņu Alfrēdu, kad tas gulēja paslēpies savos ratos; kā zilie viļņi un spožie ieroči mirdzēja pie Svolderas lielajā jūŗas kaujā, kad bija “debesis skaidras un saule spoža”; kā skaudri un spirgti pūta ziemeļvējš, kad Gustavs Vāsa lēma ko svarīgu; un kā migla turējās kā nākotnes priekškars pār Lucenas kaujas lauku. Un tā tālāk, līdz mūsu dienām.

Lai to visu varētu aprakstīt, mums, neapšaubāmi, būs jādodas gaŗos ceļojumos un jāapskata citu zemju un pasaulsmalu laikapstākļi, kas, protams, būs augstākajā mērā interesanti. (Mēs arī neaizmirsīsim nosūtīt atklātni ar retām pastmarkām mūsu draugam Jūelam Pēšonam Altānam, no kuŗa mums būs grūti šķirties.)

Un tomēr, labvēlīgo Lasītāj, mēs bīstamies, ka, tādā veidā meklējot jēgu laikapstākļu maiņās pasaules vēstures gaitā un pasaules vēstures izmaiņās no vētras uz mieru un saulainu laiku, mēs neatklāsim neko citu kā vien to pašu gudrību, kas ietverta senajā parunā, ka “vējš pūš, kur gribēdams, un mēs nezinām, no kuŗienes tas pūš un uz kuŗieni”. Un tādējādi izrādīsies, ka visas mūsu pūles bijušas “tukšība un vēja ķeršana”.

Un tad mēs beidzot atgriezīsimies savā muižā un pie sava vēja rādītāja, kas ap to laiku jau būs aprūsējis un greizs un čīkstēs pie katra pagrieziena, it kā būtu sapīcis par to, ka nekad nespēj palikt mierā. Tad mēs, bez šaubām, jau būsim krietni gados un nedaudz senili, un noteikti pa pusei jau saplūduši ar vēja rādītāju. Kad reiz tas ierūsēs pavisam, apstāsies arī mūsu dzīve.

Turpretim tev, labvēlīgo Lasītāj, ap to laiku jau noteikti būs radiotelefons, kas nodrošinās tev laika ziņas no visām pasaules observatorijām. Mēs novēlam tev arī turpmāk labu un labvēlīgu laiku. 

No zviedru valodas tulkojis Īvs Grantiņš