Vakari apsēstajā namā

Riharda Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņi” noslēdzas ar ainu, kurā Svētā Jāņa svētkos visi pilsētas cunftu un ģilžu pārstāvji, īstie pilsētnieki, ierodas, lai noklausītos dziesminieku sacensībā. 2007. gadā šo operu Baireitas festivāla namā iestudēja paša Vāgnera mazmazmeita Katarīna Vāgnere, un viņas interpretācijā (tai gan pārmet aizņemšanos no vairāku citu autoru iestudējumiem) fināla ainā visi pilsētnieki pārtapa par operas skatītājiem, par zālē sēdošo skatītāju mākslīgu spoguļattēlu. 2009. gadā režisors Stefans Hernheims gāja vēl tālāk un turpat Baireitā, iestudējot “Parsifālu”, tā finālā – Svētā Grāla atsegšanas ainā – nolaida milzīgu apaļu spoguli, tādējādi piespiežot skatītājus sevi ieraudzīt reālā spoguļattēlā. Šogad abi iestudējumi bija skatāmi viens aiz otra, ar dienas nobīdi, liekot domāt, ka Baireitas festivāls pirmo reizi 130 gadu pastāvēšanas laikā ir pievērsies savas dīvainās publikas analīzei. Taču, kamēr minētajos iestudējumos jautājums par to, kas tad ir cilvēks, kurš ceļo uz Baireitu, lai ekskluzīvos apstākļos skatītos Vāgnera izrādes, tiek uzdots pašiem skatītājiem jeb, pēc režisora Hernheima vārdiem, paredzēts iekšējai apgaismībai, paskatīsimies, kā šī publika dažādos laikos un aprakstos tikusi skatīta no ārpuses.

Jau Baireitas vārda daļā rute (izcirtums) dzirdams tas, ka pilsētiņa ir atkarota dabai, kas kā ideja bija ļoti pievilcīga Vāgneram. 1870. gadā, jau pēc iepazīšanās ar šo vietu, viņš rakstīja savam sievastēvam un draugam, komponistam Ferencam Listam, ka lielas pilsētas un to publika viņam ir pārstājušas eksistēt. “Tagad es varu iedomāties tikai savus draugus pulcējamies, lai iepazītu manus darbus kādā skaistā nošķirtā vietā, tālu prom no pilsētu civilizācijas ar tās dūmiem un tirgošanās smārdu.” 1876. gadā, kad notika pirmais festivāls, Baireita joprojām bija vien palielāks ciemats, kurā grūti pat atrast pieklājīgu apmešanās un maltītes vietu. Rakstnieks Marks Tvens, kura piezīmes par Baireitā pavadīto laiku 1891. gada vasaras nogalē, kas publicētas Chicago Tribune un viņa dienasgrāmatās, ir ļoti nozīmīgas festivāla vēsturei, min, ka starp nedaudzajām iebraucamajām vietām ar kvalitāti izcēlās vienīgi Zelta enkurs un Saule, bet tajās numuri un galdiņi bijuši aizņemti jau labu laiku iepriekš. Rakstnieks uzskatīja, ka daži festivāla veterāni, kas šeit mājo kopš pašas pirmās vasaras, speciāli ierodas nedēļu agrāk un visu aizrunā. Jāsaka, ka mūsdienās situācija ir vēl dramatiskāka, jo, lai arī viesnīcu skaits Baireitā un tās apkārtnē ir pieaudzis, lētākās un gaumīgākās no tām izķertas vismaz gadu uz priekšu. Pati pilsētiņa mūsdienās nav milzīgi izaugusi kopš 19. gadsimta beigām, joprojām apkārtnes ainavā iekļaujot ganības un mežus. Atbilstoši slavenā zviedru soprāna Birgitas Nilsones atmiņām, tuvumā var redzēt gan zemniekus, apkopjot savu lopus, gan dzirdēt katoliski bavārisko sveicinu “Grüss Gott!” Gadās arī, ka vakaros pie Festivāla nama pamatīgi uzvēdī govs pļeku smaka.

Teātra mākslas pētnieks Ričards Šlehners atzīmē, ka cilvēkus, kas ierodas šajā nomaļajā vietā, pirmkārt, raksturo tieši specifiskais veids, kādā viņi brauc un aizbrauc. Atmiņu radītais tēls par Baireitu, kas liek atgriezties, bieži saistīts ar šo pārvietošanos. Jau kopš festivāla tapšanas par pamata transporta līdzekli ticis izmantots vilciens. Tvens ataino šādu epizodi sava ceļojuma laikā: “Mēs bijām pārsteigti par milzīgo, uz mūziku trako svešinieku skaitu, kas centās iekļūt vilcienā Nirnbergā, lai dotos Baireitas virzienā. Tas prasīja krietnu pusstundu, lai viņus visus sapakotu vilcienā, un tas bija garākais vilciena sastāvs, kādu biju vispār redzējis Eiropā. Var tikai iedomāties Vāgnera ceļinieku masu, ņemot vērā, ka šādi vilciena sastāvi atstāja Nirnbergu pāris reizes dienā jau divu nedēļu garumā.” Patiešām, cilvēku skaits, kas grib iekļūt vāgneriāņu rindās, vienmēr ir bijis liels. Opermīļi ir gatavi gaidīt rindā pat piecus gadus, lai tikai iegūtu iespēju nopirkt nemaz ne lētās biļetes uz kādu no festivāla izrādēm. Grūti tās iegūt bija arī pirms gadsimta, kad uz pēdējām brīvajām vietām varēja pieteikties apmēram pusgadu iepriekš, bet arī tad vajadzēja šķirties no 900 markām, uzrādīt savu sabiedrisko stāvokli un arī iemeslus, kādēļ Vāgnera mūzika tev tik svarīga. Tvens atminējās redzējis daudzus nožēlojamos, kas nebija nodrošinājušies ar biļetēm un dzīvesvietām, un visu nakti vazājās apkārt pa Baireitu vai Nirnbergu kā spokaini ubagi. Vēl arvien var sastapt šos vientuļos dīvaiņus, kas ar kartona plāksnītēm “Suche Karten” rokās, vakartērpos ģērbušies, sagaida operas klausītājus pēc katra cēliena veltīgā cerībā, ka izdosies iekļūt vismaz finālā.

Varbūt tieši šīs izmisīgās nolemtības klātbūtne lika Tomasam Mannam darbā “Par un pret Vāgneru” šo vietu salīdzināt ar paša apcerēto tuberkulozes dziednīcu “Burvju kalnā”, vienīgi šeit Hansa Kastorpa vietā ārstējas pats Vāgners. Manns, kurš bija apmeklējis Baireitu pirms Pirmā pasaules kara, saistīja Vāgnera darinājumu ar “nobijušos ebreju pulcēšanās centru, nevis iecerēto vāciskās mitoloģijas kodolu”. Savā grāmatā viņš norādīja, ka Vāgnera ģimene atrodas lielā psihoanalītiskā jūklī, kur parādās gan Vāgnera semītiskais antisemītisms, gan Zigfrīda Vāgnera homoseksualitāte, gan stingrā matriarhāta ietekme. Un ka dīvainā kārtā šie psihoanalītiskie elementi ir ietekmējuši arī ikgadējos festivāla viesus, padarot viņu dzīvi realitātē par absolūti mākslīgu, iekapsulētu attiecībā pret pārējo pasauli. Tas arī izskaidro, kādēļ Vāgnera mīļotāji dievina arī visus mazos nieciņus, kas nāk piedevās komponista mūzikai – Baireitas iestudējumu DVD, grāmatas par Vāgnera klanu, komponista figūriņas, šokolādītes, liķierus un citas neskaitāmās bezgaumības viņi uztver par kaut ko dabisku, par vēl vienu pierādījumu savai piederībai Baireitai. Ne velti Bavārijas vāgneriāņi mēdz ierasties uz izrādēm tautas tērpos – vīrieši jodelētāju filca žaketēs, sievietes kuplos, krāsainos sarafāntipa svārkos un apžmiegtās jaciņās. Pieņemu, pankroka leģenda Patija Smita, vācu avīzes Die Zeit uzdevumā apmeklējot Baireitu 2005. gadā, visprecīzāk raksturoja ne-vāgnerietes izbrīnu par šejieniešu dīvainību. Uzskaitot gan uzkrītoši smalkos un krāsainos geju pārus, gan aristokrātus smokingos, kuri mēdz izvilkt savas lornetes, gan tos pašus tradicionālajos tautastērpos saģērbtos bavāriešus, Smita sevi iepretim šiem cilvēkiem salīdzināja ar noklīdušu, stoisku Stefana Cveiga varoni, kurš cenšas atminēt Svētā Grāla, šķēpa un ziedošā zižļa mistērijas, labi apzinoties, ka to nespēs. Otra lieta, kas dziedātāju pārsteidza, bija absolūtais miers, kas valdīja publikā izrādes laikā. To pašu atzīmējis arī Tvens gadsimtu iepriekš: “Esmu redzējis dažāda veida publiku, gan teātros, gan opernamos, gan lekcijās vai bērēs, bet neviena pat ne tuvu nelīdzinās Baireitas viesiem. Atšķirība ir viņu negaistošajā un godbijīgajā uzmanībā. Pārakmeņojušies tie seko katram cēlienam no sākuma līdz galam. Nevar fiksēt ne mazāko kustību milzīgajā galvu un plecu masā.” Šis zālē jūtamais hipnotisms precīzi atbilst Vāgnera uzstādītajam mērķim izveidot ēku, kurā viss uzsvars būtu uz skatuves vizuālo noformējumu un solistu balsīm (viņš apzināti atstāja orķestri aiz gliemežnīcas veida aizslietņa, tādējādi izlīdzinot orķestra skanējumu ar vokāliem). Lai arī savulaik daudzi uzskatīja, ka ēkas interjers ir pārāk vienkāršs un skarbs, tomēr laika gaitā vāgneriāņu starpā nostiprinājās uzskats, ka tas norūda pilnībā pievērsties mūzikai. Vienīgās atlaides šajā ziņā tiek dotas attiecībā uz cietajiem krēsliem, kas stipri atgādina padomju laika kinoteātru atvāžamos solus, – nama pazinēji nes sev līdzi izaustus spilventiņus, nereti saskaņotus ar vakartērpiem, lai viņu dibeni spētu izturēt daudzu stundu sacerējumus.

Nav šaubu, ka Baireitas festivāla teātris ir slavenākais starp tiem, kas veltīti viena cilvēka daiļradei. Kaut arī līdzīgi “viena cilvēka” teātri ir sastopami citur pasaulē, piemēram, uz Parīzi cilvēki speciāli ceļo uz Théâtre du Soleil, lai skatītos slavenās režisores Arianes Mnučkines izrādes, vai uz Bouffes du Nord ar ne mazāk slavenā Pītera Bruka iestudējumiem. Līdzīgā kārtā visvairāk peltais un slavinātais mūsdienu teātra režisors Roberts Vilsons gatavojas izveidot pats savu Baireitu – Masačūsetsas štatā ASV. Tomēr neviens no tādiem nav pārliecinoši darbojies pēc autoru nāves, tāpēc Baireitas ilglaicīgums to paceļ krietni virs pārējiem teātriem. Literatūrā nereti Festivāla namu dēvē par vienu no pasaules nozīmīgākajiem mākslas svētceļojumu jeb “piligrimāžas” centriem, un esmu pārliecināts, ka jēdziens “piligrimāža” perfekti atbilst šai vietai. Lai gan atšķirībā no tādām viduslaiku svētvietām kā Santjago de Kompostela ar tās Sv. Jēkaba pīšļiem (Tvens izmanto salīdzinājumu ar Kaabas akmeni Mekā), kurās svētceļnieki nokļuva vienreiz savas dzīves laikā, pasērst pie Vāgnera kapa vieni un tie paši cilvēki ierodas katru gadu. Pirmkārt, Baireita ir piemērota svētceļojumam ģeogrāfiskā nozīmē, jo atrodas nomaļus no lielajām pilsētām, un arī pašā pilsētiņā skatītāji, lai nonāktu templī, ir spiesti vakartērpos doties augšup pa Nībelungu ielu un Zigfrīda Vāgnera aleju. Šeit viss izveidots tā, lai radītu iespaidu par svētnīcu, jo opernams atrodas kalna galā, bet tā ieejas portāls ir pavērsts pret kalnā kāpjošajiem svētceļniekiem. Birgita Nilsone tieši tā arī apraksta šo tuvošanos Festivāla namam: “Beidzot es biju Baireitā. Es biju pilnīgi satriekta, tuvojoties namam uz Zaļā pakalna. Mana sirds sita arvien straujāk, jo es beidzot sapratu, ka uzstāšos pašā Vāgnera templī.” Svētceļnieku princips tiek ievērots arī tādējādi, ka skatītāji katru gadu ir piesaistīti vienam un tam pašam muzikālajam repertuāram. Pat tajās vasarās, kad iestudējumu skaits atļauj izvēli dažādot, daudzi skatās tieši tās pašas operas, kuras iepriekšējā gadā. Protams, viens no galvenajiem mērķiem bijis monopolizētais “Parsifāls”, it īpaši laikā līdz 1903. gadam, kad to pirmoreiz vispār atļāva atskaņot citos opernamos. Līdz Pirmajam pasaules karam “Parsifāls” piesaistīja ļoti daudz bagāto amerikāņu un, kā to raksturoja kāds Tvena draugs, “tas nespēj iepriecināt ar pirmo reizi, bet katra nākamā pierāda, ka tā ir labākā Vāgnera opera... Tāpēc ir jāatgriežas.”

Arī nama iekšpusē tiek saglabāta svētnīcas sajūta. Pilnīgi reāla fiziska pieredze, kad tu atrodies aklā tumsā, zālē ar vēl gandrīz diviem tūkstošiem citu cilvēku un kaut kur necaurredzamajā tumsā pieklusināti sāk skanēt operas uvertīra. Nelielā vēsturiskā izdevumā, ko nesen izdeva Amerikas Vāgnera biedrība, ir iekļauti vairāku sieviešu ekstātiskie apraksti par sajūtu apjomu, kas valda zālē. Kāda Filadelfijas iedzīvotāja Klēra Benedikta rakstīja: “Kāds Spēks darbojas caur viņu (Rihardu Vāgneru)? Jo visaptverošais miers liek aizmirst par sevi.” Dzejniece Ella Vilkoksa to pārcēla dzejā: “Burbuļojošu akordu jūra plūda pār manu dvēseli, applūdinot prātu. Dumpīga iekāre stājās pie stūres rata.” Bagātā mākslas patronese Meibela Dodža Lūana, apmeklējot Baireitu ar māti un draudzenēm, rakstīja: “Mēs visi bijām mirklī vienoti. Mana sirds pukstēja straujāk, un rokas man bija karstas. Un no tā mirkļa līdz brīdim, kad atveras priekškars, pastāv tikai mūzika, kas apreibina, un domas aizplūst līdz pat vēlmei, lai to varētu sadzirdēt ikviens.” Apmēram šādu reliģiskās ekstāzes nozīmi Baireitai centās piešķirt arī filozofs Fridrihs Nīče. Viņš šeit pavadīja pavisam neilgu laiku, turklāt viņa uzturēšanās detaļas ir visai miglainas, tomēr, ņemot vērā, ka viņu šis pasākums interesēja vairāk kā kultūras notikums, nevis estētisks akts, viņš jau festivāla atklāšanas gadā Vāgneram kādā vēstulē jūsmīgi apliecināja: “Mums Baireita nozīmē rīta svētīšanu kaujai... par taisnību un mīlestību starp cilvēkiem.” Taču jau brīdi vēlāk Nīče bija patiesi satracināts, kad izrādījās, ka šajā templī pulcējas vienkāršie cilvēki, ieinteresēti tikai labi pavadīt laiku. Viņaprāt “tie visi bija naudīgi resnvēderi ar savām kuloniem un diadēmām apkārtajām kundzēm, atvilkušies no netālās Marienbādes, izliekoties, ka tas piederas to dižciltīgajam garam.” Turklāt Vāgnera pacilātais noskaņojums, vadot šo prastību, lika Nīčem kritizēt arī komponistu par to, ka “cilvēces kopības svinības un to galvenais priesteris ir pārvērtušies par cirku ar ākstīgu direktoru priekšgalā.”

Mūsdienu Baireitas vāgneriānis ir kaut kas pa druskai no tā visa – viņš ir bagāts “resnvēders”, reliģisks fanātiķis, stila dīvainis, mūzikas mīļotājs un, iespējams, nedaudz nostalģisks Trešā reiha atbalstītājs, jo tieši Hitlera stingrā roka palīdzēja šo vietu turēt par vissvētāko starpkaru Vācijā. Īsts vāgneriānis ir šīs vietas regulārais patrons, kuram vienmēr tiek dota priekšroka sēdvietu izvēlē un citas privilēģijas salīdzinājumā ar atsevišķajiem jaunpienācējiem. Viņš pieder pie Vāgnera “brīvmūrnieku” iekšējā lokā, kas arī nosaka viņa konservatīvo attieksmi pret operu interpretācijām un nemitīgo būināšanu (kritiska kliegšana “būū” pēc izrādes) ikreiz, kad komponista vārds draud tikt aptraipīts. Pie tam viņš ar milzu snobismu piedalās šajā “publikas izrādē”, kas patiesi ir izrāde visaugstākajā politekonomiskajā līmenī, ne velti, ierakstot Google attēlu meklētājā vārdu Angela Merkele, pirmā bilde būs Vācijas kancleres slavenā kuplo krūšu izrādīšana Baireitas sezonas atklāšanā.

Festivāla nams līdzinās spoku apsēstai mājai, kas katru sezonu rīko īpatnējus vakarus, kur vāgneriāņu atmiņu spoki var izlauzties ārpus rūpīgi slēptajām domām. Tas, ka viņi šeit atgriežas atkal un atkal, ir nosacījums, lai šīs mitoloģizētās atmiņas turpinātu dzīvot. Neviens jau nenojauš, ka, ja tiktu izvilkts kāds vēl paša Vāgnera laika fona priekškars, teiksim, ar gleznotu Brabantes ainavu “Loengrīna” iestudējumam, tas, visticamāk, izrādīsies mitruma un kožu saēsta brūngana lupata. Un tad paliek izvēle – vai justies kā saprātīgajam starp trakajiem vai kā aklajam starp redzīgajiem. Patijas Smitas Baireitas apmeklējums noslēdzās ar sirsnīgu draudzību ar tajā gadā kārtīgi izbūināto “Parsifāla” režisoru, diemžēl nupat mirušo Kristofu Šlingenzīfu. Markam Tvenam palika iespaids, ka Vāgnera mūziku vajadzētu atskaņot tikai orķestrim, bet solistiem spēlēt mēmu pantomīmu. Meibela Lūana pēc savas Baireitas pieredzes visu pārējo pasauli uztvēra par bezcerīgu un prastu, it kā “ķermenis būtu motors bez degvielas”. Savukārt Fridrihs Nīče uztraucās par pašas Baireitas seklumu un vienkārši no turienes aizbēga.