Varbūt to nezina pat dievi

Šī gada februāra Rīgas Laikā publicētā intervija ar Pīteru Braunu varbūt vairāk nekā jebkas no pēdējos gados lasītā mani tuvināja sapratnei par nenoteiktību, ar kādu jāsaskaras vēsturniekam, no rakstiskām un citu veidu pagātnes liecībām mēģinot rekonstruēt sen dzīvojušu cilvēku pasaules uzskatu. Līdz ar to ir pavisam grūti iztēloties, kā ar šo nenoteiktību tiek galā tie vēsturnieki, kuru pētījumu priekšmets ir laiks pirms rakstisko liecību parādīšanās. Viens no nozīmīgākajiem mūsdienu celmlaužiem šajā teritorijā ir 1943. gadā Vācijā dzimušais Hārvarda Universitātes filoloģijas un sanskrita profesors Mihaels Vicels.

Salīdzinot ar daudziem cienījama vecuma humanitāro zinātņu akadēmiķiem, Vicela karjera bijusi visnotaļ notikumiem bagāta arī ārpus viņa fakultātes. No 1965. līdz 1973. gadam studējis indoloģiju Vācijā un Nepālā, Vicels pēc tam septiņus gadus strādāja Katmandu, kur vadīja senindiešu tekstu saglabāšanas projektu Nepālas Pētniecības centrā. Kopš pārcelšanās uz Hārvardu 1986. gadā Vicels ir vairākkārt publiski vērsies pret, viņaprāt, negodprātīgām vēstures un “neīstām” vēdisko tekstu interpretācijām. Kad vairākas ASV hinduistu grupas 2005. gadā centās panākt izmaiņas Kalifornijas pavalsts skolu vēstures grāmatās, Vicels pievienojās aktīvistiem, kas šīs izmaiņas apstrīdēja, norādot, ka tās vada reliģiski un politiski motīvi. Ticis nosaukts par “hinduisma nīdēju”, Vicels atbildēja, ka “nīst cilvēkus, kuri sagroza vēsturi”. Lai arī viņa pētījumi galvenokārt koncentrēti uz Senās Indijas aizvēsturi, vēdiskās reliģijas attīstību un vēdiskā sanskrita dialektiem, viņa plašais interešu loks ietver arī mitoloģijas pētniecības metodes, reliģisko prakšu evolūciju līdz mūsdienām, dažādām reliģijām kopīgu nozīmīgu ideju (piemēram, pārdzimšanas) vēsturi un, kā liecina šī intervija, pat senindiešu rituālos izmantotos halucinogēnos augus. Pašlaik Vicels kopā ar vairākiem kolēģiem strādā pie jauna Rigvēdas tulkojuma vācu valodā.

Pārkāpjot principu, ka pētnieka darbs jāaplūko šķirti no viņa personīgās dzīves, gribas atzīmēt, ka atšķirībā no daudziem akadēmiķiem, kurus pie reliģiju pētniecības novedusi personīgo uzskatu vēsture, Vicels nav reliģiozs un savos uzskatos par dažādu ticības priekšmetu ontoloģisko statusu ieņem tipisku mūsdienīgi sekulāru pozīciju. Tomēr tas viņam acīmredzami nav traucējis redzēt un novērtēt reliģiskās un mitoloģiskās domāšanas nozīmību visas cilvēka vēstures garumā.

Helmuts Caune

Rīgas Laiks: Sāksim ar jautājumu par pirmsākumiem. Kur jūs saskatāt pirmsākumus domāšanai par valodas, pasaules, cilvēku un citiem pirmsākumiem? Ar ko aizsākas šāda veida domāšana?

Mihaels Vicels: Visticamāk, ļoti senā pagātnē, par kuru mums nav nekādu liecību. Mēs varam tikai vērsties pie pašiem senākajiem rakstiskajiem avotiem, proti, pie ēģiptiešiem, mezopotāmiešiem, grieķiem, indiešiem, ķīniešiem, japāņiem, inkiem un tā tālāk.

RL: Bet, ja es pareizi saprotu, jūs esat mēģinājis, balstoties uz mitoloģiju, aizsniegties tālāk par šo horizontu – piekļūt laikiem, par kuriem mums nav nekādu rakstisku liecību.

Vicels: Kā jau es teicu, parasti pie šī horizonta mēs arī apstājamies. Jo galu galā – kā aizkļūt tālāk par 3000. gadu p.m.ē.? Rakstisku liecību nav. Ko iesākt? Es ķēros pie rekonstrukcijas. Visvieglāk to saprast, salīdzinot ar lingvistisko rekonstrukciju. Jūsu gadījumā – jūs aplūkojat baltu valodas un rekonstruējat pirmbaltu valodu. Protams, jebkura rekonstrukcija kā teorija ir tīri hipotētiska, taču pēc 200 gadu darba mūsu lingvistikas metodes ir pietiekami labi izstrādātas, lai mums būtu iespējams spriest par to, kā varēja izskatīties tā vai cita valoda. Palaikam mēs uzduramies kādam trūkstošajam posmam. Tieši tāpat kā bioloģijā, kur Darvins lielos vilcienos rekonstruēja sugu evolūcijas gaitu un kādus piecus septiņus gadus vēlāk tika atrasts Archaeopteryx, putns ar putna izskatu, bet reptiļa nagiem utt. Un tieši tāpat notiek ar valodu. Piemēram, balstoties uz Homēru un dažādiem dialektiem, tika rekonstruēta grieķu pirmvaloda. Un tad 1952. gadā Maikls Ventriss atšifrēja Krētas lineāro rakstu B, un izrādījās, ka tā ir arhaiskā grieķu valoda no 1200. gada p.m.ē. Pēc tam valodā šis tas bija mainījies. Lūk, Mikēnu rakstā, izrādījās, ir burts qe. Grieķu valodā tas vairs nav sastopams, jo qe tika nomainīts ar p vai t. Bet valodnieki pirms tam šo burtu bija rekonstruējuši, un lūk – te tas ir, rakstiskā formā. Līdzīgi izrādījās ar hetu valodu, kad 1916. gadā to beidzot izdevās atšifrēt. Viņiem rakstībā ir laringālais h – piemēram, tādā vārdā kā pahhur, kas nozīmē “uguns”. Un šo laringālo h, kurš neeksistē nevienā citā indoeiropiešu valodā, kādus 30 gadus pirms tam bija rekonstruējis Sosīrs. Tātad reizēm mums laimējas atrast kaut kādus trūkstošos posmus, un tie vienmēr sakrituši ar pirms tam rekonstruētajām versijām. Un es to pašu daru ar mitoloģiju.

RL: Bet kur jūs iezīmētu sākumpunktu domāšanai par cilvēka izcelsmi?

Vicels: Nu, tas jau ir nākamais jautājums. Rekonstruējot mitoloģijas, jāvirzās soli pa solim. Mums ir, teiksim, Eirāzijas mitoloģija, kas ir daudz senāka par mums zināmajām mitoloģijām. Un, tā kā pirms 20 000 gadu cilvēki no Eirāzijas aizmigrēja arī uz Ameriku, tad mēs varam runāt par Laurāziju, kas ir termins, ar kādu bioloģijā un ģeoloģijā apzīmē Eirāziju un Ameriku, kopā ņemtas. Tā ir ļoti sena mitoloģiju grupa. Ja mēs to rekonstruējam, tad ir sperts milzīgs solis. Nākamais solis – skatāmies, ko tajā laikā dara pārējā pasaule, un tā būtu Subsahāras Āfrika, Andamanu salas, Jaungvineja, Austrālija u.c. Bet viņiem ir cita pieeja. Tātad nu mums ir divas lielas versijas. Un šajās divās rekonstruētajās mitoloģiju grupās mēs varam uzdot minēto jautājumu. Laurāzijas jeb ziemeļu mitoloģijās cilvēki jau no sākta gala domājuši par pirmsākumiem – uzdevuši tādus jautājumus kā, teiksim, “Kā radusies pasaule?”, “Kā radušies cilvēki?” un tā tālāk. Tas viss ir iestrādāts šajā sistēmā. Dienvidu mitoloģijās ir citādi. Viņus neinteresē pasaules pirmsākumi; viņus interesē tikai, kā radušies cilvēki.

RL: Kā jūs saprotat šo divu dažādo pieeju izveidošanos?

Vicels: Laimīgā kārtā tieši tajā laikā, kad man radās šīs idejas, – aptuveni 1990. gadā – priekšplānā pēkšņi izvirzījās ģenētika. Un ģenētiskā rekonstrukcija lielā mērā sakrīt ar abām mitoloģijas pamatversijām. Stāsts ir ļoti vienkāršs. Kad cilvēki pirms aptuveni 65–70 tūkstošiem gadu izceļo no Āfrikas, viņi virzās gar Indijas okeānu. Viens zars dodas tālāk uz dienvidiem, uz Austrāliju, otrs – uz ziemeļiem, Ziemeļķīnu. Ap 50 000. gadu p.m.ē. viņi jau ir Austrālijā un ap 40 000. gadu p.m.ē. – netālu no Pekinas. Ap 40 000. gadu p.m.ē. viņi ir nonākuši arī Eiropā – Rumānijā. Un tā mums ir šī samērā agrīnā no Āfrikas izceļojušo cilvēku mitoloģija, ko vēl aizvien sastopam Austrālijā, Jaungvinejā un Subsahāras Āfrikā. Ziemeļu versija ir stipri atšķirīga. Tas lieliski saskan ar klimata izmaiņu periodiem, jo ap 40 000. gadu p.m.ē. bijis siltuma periods un cilvēki virzījušies uz ziemeļiem, apmetoties Eiropas un Āzijas ziemeļu reģionos. Un tieši tām grupām, kuras devās uz ziemeļiem, raksturīga jaunāka mitoloģijas versija.