Brexit

Mērija Bīrda

Varu tautai?

Britu referendums uz seno Atēnu demokrātijas fona

Viena no neparastākajām referenduma dienas fona norisēm bija tā, kas sociālajos tīklos ātri un paredzami ieguva “pildspalvgeitas” nosaukumu. Breksita atbalstītāju grupas balsošanas iecirkņos sāka dalīt pildspalvas, lai aizvietotu valdības pagādātos zīmuļus, ar kuriem balsotāji parasti tiek lūgti ievilkt savu krustiņu. Viņi raizējās, ka kādā vēlēšanu procesa posmā kvadrātā “Pamest” ievilkto zīmuļa krustiņu viegli varētu izdzēst “sistēmas” labā strādājošie un aizvietot to ar balsi par “Palikt”. Cik zināms, uz vienu iecirkni tika izsaukta policija, lai izmeklētu potenciāli traucējošo alternatīvo balsošanas instrumentu dalīšanu.

Šajā incidentā atmirdz kaut kas no Rietumu demokrātijās kņudošajām bažām. Lielākajai daļai no mums šķiet neiedomājami, ka “mūsu” līderi varētu nolaisties līdz pasaules sliktāko pseidodemokrātisko diktatoru taktikai un ķerties pie teju jebkādiem līdzekļiem – jo prastākiem, jo labāk –, lai piesavinātos tautas mandātu (un manā skatījumā tas tiešām nav iedomājami). Tomēr tajā pašā laikā ir grūti pilnībā atbrīvoties no aizdomām, ka mūsu pašu bezrūpība padara mūs aklus pret to, ko pie varas esošie varētu darīt, lai panāktu savu. Šīm bažām par to, cik lielā mērā var uzticēties tam, ko balsotāji it kā ierakstījuši vēlēšanu biļetenos, ir arī ļoti gara vēsture. Šāda veida krāpšana vēlēšanu laikā ir tikpat veca kā pati demokrātija, un tāda notika pat slavenajā seno Atēnu “ostrakismā”, kas tiek uzskatīta par visai neparastu elites piežmiegšanas sistēmu un daudz radikālāku tautas varas īstenošanas instrumentu nekā jebkurš mūsdienu referendums.

Mūsdienu vēsturnieki ostrakismā ir saskatījuši vienu no vispievilcīgākajiem 5. gadsimta p.m.ē. politikas izgudrojumiem. Tas paredzēja, ka Atēnu pilsoņi sanāk kopā un nolemj, kuru politiķi viņi grib padzīt no pilsētas, uz desmit gadiem izsūtot cildenā trimdā. Katrs vīrietis uzrakstīja sava izvēlētā upura vārdu uz mazas keramikas lauskas (ostrakon, no kā arī ostrakisms), iesvieda to vēlēšanu urnā, un, ja neskaita dažus drošības mehānismus kā, piemēram, 6000 vēlētāju kvorumu, tas, kurš dabūja visvairāk balsu, tika izsūtīts. Nepārsteidz, ka ostrakisma ideja mūsdienās kļuvusi tik populāra. Arguments ir apmēram šāds: “ Iedomājieties, mēs varētu atbrīvoties no kāda balamutīga politiķa, kurš mums nepatīk, viņu vienkārši izbalsojot...” Boriss Džonsons ir bijis īpaši dedzīgs šīs idejas aizstāvis, acīmredzot neaizdomājoties pats par savu iespējamo apdraudējumu. “Tā bija tautas vara,” viņš reiz teica; vajadzējis tikai, lai pietiekams skaits pilsoņu atnāk uz vēlēšanām, un – “bladāc, nākamie desmit gadi tev jāpavada, virpinot īkšķus Bulgārijā... Iedomājieties, kas tā par vienreizēju sajūtu – ņemt un izlidināt kādu no valsts”.

Patiesībā šī sistēma nebija nemaz tik viennozīmīga; tāpat arī nebija skaidrs, kas īsti stāvēja aiz šīs izlidināšanas. Viens no neparastākajiem pagājušā gadsimta arheoloģiskajiem atradumiem bija 190 ostraki; uz visiem tiem bija rakstīts Temistokla vārds (viņš tika izraidīts 472. gadā p.m.ē.) – bet tikai 14 dažādos rokrakstos. Nevajag daudz iztēles, lai saprastu, kas bija noticis – sena sazvērestība, kura būtiski neatšķiras no tās, ko iztēlojās pildspalvgeitas breksiteri. Šķiet, ka daži ietekmīgākie Temistokla ienaidnieki sagatavoja lielu kaudzi jau aprakstītu ostraku (190 ir tikai pārpalikums) un izdalīja tos savā vairumā lasīt neprotošajiem balsotājiem – varbūt pat slēpjot, kura cilvēka vārds uz ostrakiem bija uzrakstīts. Ja elektorāts neprot lasīt, var dabūt cauri jebko: tā vairāk bija manipulācija ar tautu nekā tautas vara.

Kāda cita manipulācijas versija visai šai sistēmai pielika punktu. Neskatoties uz tā mūsdienu slavu, ostrakisms pastāvēja tikai apmēram 70 gadus un ar tā palīdzību trimdā tika izsūtīti mazāk nekā 15 cilvēki. Pēdējais no viņiem bija kāds nelaimīgais, kurš, kā tiek uzskatīts, kļuva par upuri 416. gadā p.m.ē. sarīkotai shēmai, kad divas konkurējošas ietekmīgas figūras – Nīkijs un Alkibiads –, abi būdami galvenie kandidāti uz izsūtīšanu, savā starpā vienojās pierunāt katrs savus atbalstītājus balsot pret trešo kandidātu, vārdā Hiperbols. Viņš arī tika izsūtīts, bet abi iecerētie upuri tika cauri sveikā. Nevarēja nesaprast, kas patiesībā noticis. Valdošās grupas kontrole un pašu interesēs veiktie darījumi atklājās tik spilgti, ka jebkāds mīts par tautas varu tika iznīcināts. Ostrakisms vairs nekad netika izmantots.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela