Vaterlo: starp diženo un smieklīgo

Parīze uz Napoleona pēdējās kaujas piemiņas pasākumu nolēmusi sūtīt tikai vēstnieku. Bet vai par to būtu jābrīnās? Galu galā, Francija zaudēja. Vai Apvienotā Karaliste bazūnē par Jorktaunu? Bet, lai gan Francija neizrāda īpašu vēlmi priecāties par Napoleona pēdējo pazemojumu, tā ne mazāk vienaldzīgi izturējusies arī pret viņa daudzajām uzvarām. Marengo, Austerlica, Frīdlande, Vagrama – jubilejas pēdējo 10 gadu laikā birušas kā no pārpilnības raga. Taču, ja neskaita vēsturisko analīzi, kas parādījusies šur tur medijos, neviens Francijas publiskajā telpā nav mēģinājis no šīm uzvarām kaut ko uzpūst.

Hjū Šofīlds, BBC, 18. jūnijā

“No diženā līdz smieklīgajam ir tikai viens solis” – šādu frāzi piedēvē Napoleonam Bonapartam. Šos vārdus viņš it kā esot teicis vai uzrakstījis pēc baismīgās atkāpšanās no Krievijas 1812. gadā, kurā imperators pazaudēja gandrīz vai visu savu armiju. Tā bija dīvaina kampaņa: nezaudējis nevienā lielākā kaujā, ieņēmis pretinieka bijušo galvaspilsētu, Napoleons beigu beigās cieta sakāvi – un vēl kādu! Ja nu šeit būtu par ko smieties, tad visvairāk par cilvēka nodomu niecīgumu iepretī Liktenim. Napoleons 1812. gada katastrofā saskatīja Likteņa pirkstu, nevis Kutuzova (kuru viņš nicināja) karavadoņa talantu vai krievu sīkstumu. Likteņa lomu šajā gadījumā nospēlēja Krievijas milzīgie attālumi, bēdīgais ceļu stāvoklis un nodevīgais klimats – neviens negaidīja, ka novembrī uznāks trīsdesmit grādu sals. Taču par to visu jau rakstīja Puškins, bet pēc viņa – Tolstojs, un neko labāku vairs neizdomāt. Tolstojs nostādīja sevi rakstnieka–Dieva vietā, kurš smejas par 1812. gada drāmu un notiekošajā drīzāk saskata haotiskās Dabas rotaļu nekā Kultūras/Civilizācijas sakārtoto parādi ar visiem tās atribūtiem – armiju, lielgabaliem, krāšņiem mundieriem, gudriem ģenerāļiem utt. “Karā un mierā” viss – gan karš, gan miers – ir kaut kas līdzīgs daudzu atsevišķu budisma dharmu savijumam, un šīs dharmas iegūst jēgu un cēloniskas saites tikai post factum, dziļās un nopietnās pārdomās.

Napoleons, starp citu, bija tālāk no budisma nekā jebkurš cits no viņa laikabiedriem. Viņš noslēdza apgaismības laikmetu, kļūstot kaut kādā nozīmē par tā kvintesenci. Napoleons nogalināja Revolūciju, taču ne tās augļus, nodemonstrējot racionālu, pat pragmatisku pieeju jauna, savam laikam universāla valsts varas un sabiedrības tipa veidošanai. Visbeidzot, neraugoties uz pirmo un otro punktu, Napoleons kļuva par pirmo un izcilāko Eiropas romantisma varoni. Kaut kas līdzīgs ar prāta laikmeta varoņiem atgadījies tikai vienu reizi – kad nepagurstošais konveijerveida vardarbības un seksa racionalizators marķīzs de Sads 20. gadsimtā tika pasludināts bezmaz vai par pirmo sirreālistu. Bet labi, atstāsim to uz padumjo Andrē Bretona un viņa kompanjonu sirdsapziņas.

Par spīti savam bezkompromisa racionālismam un pragmatismam, Napoleons ne reizi vien kļuva par rotaļlietu Likteņa rokās. Kādu laiku tas bija Napoleonam labvēlīgs, novācot no ceļa potenciālos pretendentus uz revolūcijas un pēcrevolūcijas laika Francijas augstākā karavadoņa posteni, vairākas reizes apmānot viņa pretiniekus diplomātiskās un militārās batālijās un, visbeidzot, dodot viņam iespēju aizšmaukt no bezcerīgās Ēģiptes atpakaļ uz Franciju 1799. gadā. Taču atstāsim alternatīvās vēstures mīlētājiem iespēju padomāt, kas būtu noticis, ja ģenerālis Klebērs nebūtu kritis Kairā no fanātiķa rokas vai ja ģenerālis Bonaparts pa ceļam uz 18. brimēra apvērsumu būtu nokļuvis angļu gūstā, vai, teiksim, ja liktenis būtu lēmis citādi uz Arkoles tilta viņa militārās karjeras agrīnajā posmā. Mūs interesē, kas notika īstenībā, – un tas, kā tajā var saskītīt kaut ko tādu, kas nepakļaujas Prāta dzelžainajam tvērienam. Napoleons, kā jau korsikānim pieklājas, cienīja Likteni, lai gan, kā man šķiet, pārdomās par to saskatīja sava veida guilty pleasure.

Viņš tiešām bija dižs cilvēks – un pat viņa gals bija dižs. Eiropas vēsturē (ja neskaita 1917. gada boļševiku revolūciju) nav notikumu, kas līdzinātos 1815. gada “simt dienām”, kad uz nelielu saliņu izraidītais, savas asiņainās valdīšanas pusotrā gadu desmitā visiem līdz nāvei apnikušais imperators pēkšņi atgriezās tronī, pirms tam ar nelielu karavīru vienību pārsoļojis pāri visai Francijai iedzīvotāju aplausu un viņa pusē pārgājušo pulku bungu rīboņas pavadībā. Nu, un, protams, arī pati Vaterlo. Tajā taču arī saskatāms Likteņa joks, tikai nu jau nejauks un ļauns attiecībā pret korsikāni – it kā tieši viņam, nevis frančiem būtu apnikušas imperatora nebeidzamās izdarības. 1815. gada jūnijā Liktenis laukā pie Vaterlo izspēlēja izrādi, kas bija simetriska Napoleona gandrīz vai lielākajam militārajam triumfam – 1806. gada kampaņai (un pat iesaistīja tajā dažus tās dalībniekus) –, taču ar pretēju iznākumu. Palūkosim, kā tas īsti notika.

1806. gadā Napoleons iebruka vācu zemēs, virzot galveno triecienu pret prūšu armiju, kura, nesagaidījusi krievu daļu pienākšanu, atklāja kampaņu. Vispār jau bija divas prūšu armijas. Vienu, mazāko, komandēja princis Hoenloe, otru, galveno, – Braunšveigas hercogs. Tām pretī stājās divas franču armijas – galvenā, ko komandēja Napoleons, un otra, ievērojami mazāka, ko komandēja maršals Davū. Neliela sajukuma rezultātā gadījās tā, ka Napoleonam pie Jēnas iznāca cīnīties pret princi Hoenloi, bet maršalam Davū pie Auerštetes – pret Braunšveigas hercogu. To, kas notika tālāk, ideāli apraksta kara vēsturnieka Fransuā Gija Urtula formula: “Jēnā Napoleons uzvarēja kauju, kuru nebija iespējams zaudēt. Auerštetē Davū uzvarēja kauju, kuru nebija iespējams uzvarēt.” Patiesi, lai pieveiktu skaitliski daudz vājāko pretinieku, franču imperatoram pat nevajadzēja iesaistīt cīņā visas viņa rīcībā esošās kaujas vienības. Prūši tika sakauti, un dzīvi palikušie bēga. Savukārt Davū, šis ideālais Napoleona maršals, izvēlējās labāko no visām iespējamajām kaujas taktikām – pretinieks bija pārliecināts, ka tam pretī stāv lielā Napoleona armija, nevis viens tās korpuss. Davū, pakāpeniski sūtot uzbrukumā pienākošās daļas, uzturēja šos maldus līdz brīdim, kad prūši, zaudējuši savu karavadoni (Braunšveigas hercogu nāvīgi ievainoja), sāka atkāpties. Atkāpšanās pārvērtās bēgšanā, Davū metodiski vajāja pretinieku, līdz abas bēgošās prūšu armijas (no Jēnas un no Auerštetes) satikās – kas tikai vēl vairāk pastiprināja paniku. Nākamajās pāris nedēļās gandrīz visi Frīdriha Vilhelma korpusi un cietokšņi padevās, pārvēršot nopietnu militāru zaudējumu īstā katastrofā. Prūšu kapitulācija bija tik strauja, ka diženais pārvērtās komiskajā. Atzīmēsim arī to, ka ģenerālis Blihers, kurš pie Auerštetes komandēja prūšu kavalēriju un pēc kaujas atkāpās uz Lībeku, bija apkaunojošā kārtā spiests atdot pilsētu frančiem. Bliheram tobrīd bija 64 gadi.

1806. gadā arī bija divas armijas. Vienu, angļu un holandiešu, komandēja ģenerālis Velingtons. Otru, prūšu, tas pats Blihers, kurš pirms diviem gadiem bija kļuvis par feldmaršalu. Franču spēki arī bija sadalīti. Napoleona galvenā armija vispirms uzbruka Bliheram pie Liņī un atsvieda viņa spēkus atpakaļ. Nospriedis, ka prūši jau ir ārpus spēles, imperators norīkoja maršalu Grušī viņus vajāt, bet pats pagrieza savus spēkus pret Velingtonu un pie Vaterlo uzbruka angļiem un holandiešiem. Un, lūk, šeit Liktenis, sarīkojis 1806. gada kampaņas rimeiku, sāka spēlēt pret korsikāni. Velingtons ar savu ne pārāk lielo un ne pārāk labo armiju turēja pozīcijas uz dzīvību un nāvi; visi lieliskās franču kavalērijas uzbrukumi leģendārā maršala Neja vadībā tika atsisti. Vispār jau franču pārsvars bija jūtams, tā ka likās – Velingtona pretestība agri vai vēlu tiks salauzta. Un, lūk, cīņas dūmu aizsegā labajā flangā pēkšņi parādās daudzas jaunas kājnieku kolonnas, auļo kavalērija, smagie braucamie zirgi velk lielgabalus. Napoleons ir pārliecināts, ka tur atgriežas Grušī, kuram viņš bija pavēlējis pēc Blihera aizdzīšanas pievienoties franču galvenajiem spēkiem beigu triecienā pret Velingtonu. Imperators dod pavēli sākt izšķirošo uzbrukumu. Kad gandrīz vai visi viņa spēki jau bija mesti kaujā, izrādījās, ka tas ir nevis Grušī, bet Blihers, kurš, piemānījis frančus, negaidot parādījās pie Vaterlo. Ar to arī spēle bija galā. Napoleons padevās – tagad jau uz visiem laikiem. Angļi aizsūtīja viņu patālāk prom no acīm – uz Svētās Helēnas salu – rakstīt memuārus un nomirt no kuņģa vēža. Kas attiecas uz neizveicīgo Grušī, tad viņš, bīdamies uzvarētāju atriebes (un bijās ne velti – drosminieku Neju troni atguvušais Luijs XVIII nošāva), aizbēga uz Ameriku, klusi dzīvoja Filadelfijā, līdz beidzot viņam atļāva atgriezties dzimtenē. Francijā viņam atjaunoja maršala pakāpi un pēc nāves pat apglabāja Parīzes Invalīdu namā. Savukārt Blihers, šis vecais zaldāts, kurš militāro karjeru bija uzsācis Zviedrijas armijā un piedalījies Septiņgadu karā, pēc Vaterlo kaujas demobilizējās un vecumdienas pavadīja savā lauku īpašumā Silēzijā, kur 76 gadu vecumā nomira. Viņa mūžs ilga no Voltēra un Frīdriha Lielā pūderēto parūku laika līdz industriālās revolūcijas un tvaika mašīnu laikmetam. Džordžs Stīvensons savai pirmajai tvaika lokomotīvei deva prūšu feldmaršala vārdu.

Bet arī tas vēl nav viss. Trīs reizes pazaudējis visu – Krievijā 1812. gadā, Parīzē 1814. gadā un pie Vaterlo 1815. gadā –, Napoleons vienalga izrādījās triumfators. Un runa nav tikai par viņa karavadoņa talantu, kas joprojām sajūsmina desmitiem tūkstošu vēsturnieku un vienkārši imperatora dievinātāju. Viņa likumu sistēma ar nosaukumu “Napoleona kodekss” ielika pamatus juridiskajai praksei Francijā un lielākajā daļā Eiropas valstu. Imperatora iedibināto varas sistēmu pēc tam cītīgi kopēja viņa brāļadēls Luijs Bonaparts un daudzi nākamie diktatori kā Eiropā, tā citos kontinentos. “Bonapartisms”, šis iekšpolitikas un ideoloģiskās celtniecības tips, apbrīnojamais oficiāla militārā patriotisma, balstīšanās uz ģimeni, privātīpašumu, policiju un armiju mistrojums, izrādījās tik dzīvelīgs, ka kaut kādā nozīmē mēs varam to novērot vēl tagad – tikai kariķētā formā. Pietiek vien paskatīties uz mūsdienu Krieviju. Visbeidzot, divi Vaterlo kaujas apraksti – Stendāla “Parmas klosterī” un Igo “Nožēlojamajos” – radīja divus galvenos attieksmes tipus pret karu mūsdienu Rietumu kultūrā. Holivuda apdzied krāšņas masveida cilvēkslaktiņu izrādes, tās varoņi visnotaļ varētu Neja kirasieru pulkā traukties uzbrukumā Velingtona kājniekiem. Turpretim Ļevs Tolstojs no Stendāla iemācījās to, ka karš ir gandrīz vai sadzīvisks haoss, kam nav nekā kopīga ar varonīgajiem kauju atainojumiem mākslas darbos. Cilvēkus vienkārši nogalina, un viss. Vēl vairāk, cilvēkus nogalina citi cilvēki, ne īpaši labi saprotot, kādēļ un ar kādu mērķi. Šis secinājums ir svarīgāks par jebkuru “Napoleona kodeksu” un jebkuru militāru uzvaru: karš ir nejēdzīgs. Karavadoņu piepūstie vaigi ir smieklīgi. No diženā līdz smieklīgajam ir tikai viens solis.