Vējš burās

Ar nekārtībām sestdien, 11. jūnijā, Marseļā noslēdzās Eiropas futbola čempionāta finālturnīra B grupas spēle starp Krievijas un Anglijas izlasi. Abu komandu mačs noslēdzās neizšķirti 1 : 1, ko Krievija panāca spēles pēdējās sekundēs. Neilgi pēc spēles grupa agresīvi noskaņotu Krievijas fanu ielauzās Anglijas izlases atbalstītāju sektorā un sāka dzenāt angļus.

delfi.lv, 12. jūnijā

Šo ziņu būtu itin viegli norakstīt kā vienas dienas aktualitāti bez kādas ilgtermiņa vērtības. Galu galā, kurš tad cits vēl kausies, demolēs veikalus un dedzinās miskastes, ja ne futbola fani? Par spīti viena britu līdzjutēja traģiskajam ievainojumam, par pašu šo notikumu īsti brīnīties neklātos. Futbola fanu masu nekārtības Eiropā jau sen ir ierasta lieta. Savukārt pēdējā laikā varam vērot, ka tradicionālajiem futbola huligānisma čempioniem britiem šo titulu cenšas sīvi atkarot austrumeiropieši – arī poļi, bet vispirms jau krievi. Katrā gadījumā arī tā ir viena Eiropas integrācijas izpausme. Futbola huligānisma pētnieki agrāk apgalvoja, ka lielākie kautiņi līdzjutēju starpā notiek pašmāju komandu spēlēs, savukārt starptautiskos čempionātos fanu vardarbības ir mazāk. Šā gada Eiropas čempionāts liek kritiski pārvērtēt šo tēzi. Acīmredzot Eiropa daudziem ir kļuvusi par “pašmājām”, un franču policijai ir jāliek lietā ūdensmetēji un asaru gāze.

Futbola fanu vardarbība kā socioloģisks fenomens sāka raisīt interesi 60. gados, kad tā sāka kļūt masveidīga. Iesākumā tās skaidrojums bija izteikti labvēlīgs. Futbols no kopienu sporta pēckara Eiropā bija pakāpeniski kļuvis par liela mēroga komerciālu pasākumu, savukārt fanu vardarbība patiesībā esot bijis mēģinājums atkarot šo sportu “vienkāršajam cilvēkam”. Ne mazāk uzmanības raisīja arī īpašās fanu subkultūras veidošanās, kurā vispirms tika saskatīts strādnieku šķiras jauniešu protests pret “labās” sabiedrības tradīcijām un elitārismu. Īpaša loma šeit ir skinhedu kustībai ar tās simboliem, rituāliem un vardarbīga protesta kultūru. Par spīti dažādajām futbola huligānisma interpretācijām, viens gan ir skaidrs. Futbola huligānisms liek mums atzīt neērto un neomulīgo faktu, ka Rietumu “civilizētās” kultūras vērtības nebūt tik dziļi nesniedzas dažādās sabiedrības grupās, kā mums to labpatiktu iedomāties. Tolerances un paškontroles vērtību vietā šeit dominē agresīvs maskulīnisms, kas itin bieži apvienojas ar ksenofobiju un rasismu.

Faktam, ka vismaz vienā epizodē agresoru puse ir bijuši tieši krievu fani, bija lemts piesaistīt pastiprinātu uzmanību. Kopš Krimas aneksijas un reisa MH17 katastrofas attieksme pret Krieviju ir mainījusies uz slikto pusi, un pat tas, ka citā epizodē krievu fani kopā ar britiem esot “situšies” ar vietējiem frančiem, lietas būtību nemaina. Runa nav tikai par traģisko faktu, ka viens britu līdzjutējs Marseļas kautiņā ir piekauts līdz nāvei. Arī dažiem Maskavas varasvīriem ir labpaticis uzslavēt savus “varoņus”, kas devušies ieņemt Marseļu ar saucieniem “Uz priekšu, Krievija!”. Tomēr būtu aplami iedomāties, ka kautiņš Marseļā noticis pēc Kremļa pavēles vai tā interesēs. Krievijai jau tāpat ir nopietnas reputācijas problēmas, tā ka līdz asinīm piekauti britu līdzjutēji visas pasaules televīzijas ekrānos tai nav vajadzīgi. Turklāt, kā zināms, 2018.gadā gaidāmajai Pasaules kausa izcīņai dažādās Krievijas pilsētās ir piešķirts tāds pats nacionālā prestiža notikuma statuss kā nesenajai Soču olimpiādei. Brutāli fani un nacionālistiski lozungi varētu dot jaunu pamatu jau tagad bieži dzirdamajām baumām, ka Krievijai šīs sacīkstes varētu atņemt vai (kas ir ticamāk) ka daļa Rietumu valstu varētu šo pasaules kausu boikotēt, tāpat kā savulaik 1980. gada Maskavas olimpiādi. Turklāt ir labi zināms, ka pašā Krievijā vara ar šai valstij raksturīgo spēku vēršas pret futbola fanu grupām, kuru personālsastāvs itin bieži sakrīt ar labējo ekstrēmistu organizācijām. Pietiek atcerēties nekārtības 2010.gadā Manēžas laukumā pie pašas Kremļa sienas, kad vairāki desmiti “Spartaka” fanu ieradās pieminēt savu biedru, kurš bija gājis bojā cīniņā ar “Ziemeļkaukāza izcelsmes” cilvēkiem. Protams, varētu domāt, ka Krievija transportē savus huligānus uz ārzemēm cerībā, ka tas mazinās spriedzi valsts iekšienē. Tomēr tik naivs tur nav neviens. Piedzerties un izkauties Rostovā pie Donas, Krasnojarskā vai Kazaņā vienmēr būs lētāk, drošāk un patīkamāk nekā darīt to pašu Marseļā vai Lillē.

Tomēr Krievijas gadījums ir pamācošs kādā citā ziņā. Runa ir par gadījumiem, kad politiskā vara, vīlusies sadarbībā ar izglītoto vidusšķiru, izvēlas meklēt jaunu leģitimitātes avotu līdz šim marginālajās, vāji integrētajās un uz visu pasauli aizvainotajās “vienkāršās tautas” aprindās – futbola, beisbola vai hokeja fanos, baikeros (acu priekšā Zaldostanova – “Ķirurga” – gaišais tēls), dažādos “pašaizsardzības” vai cīņas sporta veidu klubos. Vismaz kopš 2011.gada Krievijas vara par savu galveno oponentu ir izvēlējusies liberālo “balto lentīšu” opozīciju, sadarbojoties ar futbola faniem un dažādām radikālo nacionālistu organizācijām. Pietiek atcerēties patronāžu pār tādām organizācijām kā Mūsējie, Vietējie vai Jaunā gvarde, kuras kūrēja pats Vladislavs Surkovs, lai saprastu šādas pieejas mērogu. Protams, ar laiku Kremlim minētās organizācijas nācās būtiski iegrožot vai pat vispār slēgt – acīmredzot tajās bija pārlieku daudz pašiniciatīvas. Taču pats šo projektu mērogs mums rāda, ka tā bija apzināta stratēģija: izaicinošā nepatikā pret liberālās vidusšķiras “muldoņām” veidot aliansi ar īsteni “demokrātiskām” aprindām – vāji izglītotām, toties vitālām, aizvainotām un ksenofobiskām.

Un šeit, lūk, ir skaidri vērojams process, kura nozīmība tālu pārsniedz Krievijas robežas. Ir ļoti patīkami, ja politiķis jūt atbalstu plašās darbaļaužu masās. Taču šādu aprindu mentalitāte ir ļoti savdabīga. Tā gan ir viegli manipulējama, tomēr arī izteikti autoritāra – “no augšas” nākošos ksenofobiskos un agresīvos signālus tā uztver kā vēju savās burās, kā ilgi gaidītu mudinājumu uz nez kādu jēgpilnu rīcību, kas ļautu šiem cilvēkiem izrauties no savas trulās un banālās ikdienas un beidzot darīt kaut ko patiesi “nozīmīgu”. Galu galā, dzert, kauties un laupīt bez īpaša iemesla nav tik patīkami kā dzert, kauties un laupīt apziņā, ka tu aizstāvi “krievu pasauli”, “baltās rases izdzīvošanu”, “nācijas godu” vai kaut ko tamlīdzīgu. Tieši tādēļ politiķiem, kuriem patīk pūst šādu ļaužu burās, neizbēgami nākas atbildēt arī par savu pieradināto draugu entuziasma sekām.