Vērtības, kas spēcina

Bija karsts piektdienas vakars.

Jebkuros citos apstākļos tas varētu kalpot par universālu sarunu tematu gan pazīstamiem, gan nepazīstamiem cilvēkiem, taču jau labu laiku vairums rīdzinieku runāja par praidu, tad izrādījās, ka masu pasākumos ģībst bērni, un visbeidzot klajā nāca ziņa, ka Latvijai būs jāsniedz patvērums 250 bēgļiem. Tā nu mēs ar draugiem sēdējām Vērmanes dārzā un kritizējām sabiedrisko mediju šauro tēmu loku, līdz viens no draugiem (sauksim viņu par Kārli) piecēlās un sacīja:

– Varētu joka pēc aiziet un paņemt DDD, ne?

Es iebildu, ka man nākamajā dienā ir visādas darīšanas un, ja godīgi, tad uz Kastaņedas eksperimentiem tādā karstumā prāts nenesas. Otrs klātesošais, drīzāk paziņa nekā draugs (sauksim viņu par Georgu), kautrīgi apvaicājās, vai to drīkst lietot arī astmas slimnieki.

– Es runāju par avīzi, – precizēja Kārlis.

Georgs par šādu izdevumu nekad nebija dzirdējis un pajautāja, ko nozīmē DDD. Paskaidrojām, ka tā ir “Deokupācija. Dekolonizācija. Deboļševizācija.” Vārds “deboļševizācija” Georgu samulsināja, un viņš to klusu atkārtoja visu ceļu līdz preses kioskam, kā cenzdamies aprast ar tā skanējumu.

– Deboļševizācija. Deboļševizācija. Ko tas nozīmē? – viņš murmināja. – Kārli, tu domā, ka mēs visi esam boļševizēti? Vai tu jūties boļševizēts un vēlies, lai kāds tevi deboļševizētu?

Izteicu versiju, ka varbūt trešais “D” bija piedzejots klāt, lai saukļi avīzes virsrakstā izklausītos pēc trejāda varoņdarba no tautas pasakām.

Ir labi zināms, ka apziņas paplašināšanas rituālam jāizvēlas jauka, ērta un mierīga vieta. Diemžēl neviens no mums tobrīd nenojauta, ka tas pats attiecas arī uz apziņas sašaurināšanu: mēs iekārtojāmies vistrokšņainākajā, visnetīrākajā parka nostūrī, un mūsu komunikācijā bez jebkāda iemesla iezagās pasīvas agresijas noskaņa. Kārlis izrāva laikrakstu man no rokām un sāka drudžaini pētīt pirmo vāku, kuru rotāja aicinājums teikt pārliecinošu “NĒ” uzspiestai imigrantu ievešanai. Raksta autors spēlējās ar definīcijām, apgalvodams, ka “jebkurš, kas bēg no kara briesmām, meklē patvērumu sev tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur tad arī atrodas īstie bēgļi”. Tos, kuri šim kritērijam neatbilda, viņš nokristīja par nelegāliem imigrantiem.

– Pag, pag, – Georgs iejaucās, – vai tad tie abi nav juridiski statusi ar konkrētiem...

Kārlis uzmeta Georgam nosodošu skatienu; viņš apklusa un nokāra galvu, bet raksta autors no fotogrāfijas lasītāju uzlūkoja vēl naidīgāk, it kā brīdinādams, ka nekāda racionalizēšana te cauri neies. Raksts turpinājās līdzīgā gultnē, uzsverot, ka neviena Eiropas valsts vēl neesot piedzīvojusi tik dramatiskas iedzīvotāju sastāva izmaiņas kā Latvija. Bet, ja “cilvēciski latvietis ar krievu var saprasties visai normāli”, tad šis būšot pilnīgi graujošs precedents, rases tīrība būšot neglābjami apdraudēta, un visapkārt valdīšot noziedzība (galvenokārt pret bērniem) un posts.

Uzreiz aiz šī raksta bija lasāms nākamais, kurā tika vēstīts, ka pirms bēgļu jautājuma tomēr esot KOLONISTU JAUTĀJUMS (šajā un citās publikācijās bija novērojama tendence izcelt verzāļos svarīgākos vārdus, tostarp “dekolonizācija” un “žīdi”). Tajā tika pausts viedoklis – “ja Krievija nespēj saņemt savus cilvēkus, tad ir jārīkojas kā ar afrikāņiem – jāsadala starp ASV un ES dalībvalstīm Baltijā nelikumīgi iepludinātie okupētājvalsts pilsoņi”.

– Pagaidi, – Georgs teica, – tagad es vairs neko nesaprotu. Tie vieni mums ir imigranti, tie otri – kolonisti. Kas tad ir latvieši ārzemēs?

– Latvieši ārzemēs ir trimdinieki, – es paskaidroju.

Rakstu tonis kļuva aizvien kareivīgāks un baisāks. Nelīdzēja arī tas, ka pirmā lieta, kas metās acīs, pāršķirot lappusi, bija attēls ar milzīgu dūri un treknu uzrakstu “CĪNIES!”. Tam sekoja krietni pieticīgāks aicinājums ierasties uz biedrības Tēvijas sargi rīkoto akciju pret “Latvijai uzspiesto imigrāciju”. Bet vēl zemāk bija lasāms paziņojums par drīzumā gaidāmo Aizsargu iniciatīvas grupas pilnsapulci. Uz to tika aicināti gan bijušie, gan esošie aizsargi, lai lemtu par “kopīgo lietu”, kas esot steidzami jāsakārto, lai aizstāvētu tautas intereses.

– Es negribu, lai šie cilvēki aizstāv manas intereses, – Georgs ierunājās, – man no viņiem ir bail.

Tajā pašā lappusē bija arī nedaudz humānāks raksts par bērnu ģībšanu.

– Nu, nu. Paskatīsimies, kāpēc ģībst bērni, – noteica Kārlis.

Izrādījās, ka bērnu ģībšanai iemesli ir vairāki. Pirmkārt jau tā bija “kosmopolitizētas, beztalantīgas valsts pārvaldības” vaina: “Jo vairāk skolēni sēdēs pie datoriem, jo vairāk tie ģībs un mazāk izdziedās latviešu tautas dziesmās ieliktās vērtības, kas spēcina.” Otrkārt, vainīgas bija ZZS un Vienotība, kas esot no ASV iepirkušas nacionālai valstij neatbilstošu mācību saturu. Treškārt, Nacionālā apvienība, kas atsakās no izglītības ministra amata un ļauj Nacionālajā teātrī piesmiet Raini. Un, ceturtkārt, protams, Grūtups un Levits, kuri atmazgā naudu caur dziesmu svētku projektiem, kā rezultātā normālam bērnu uzturam neatliekot līdzekļu. “Un tieši tāpēc nākošajos svētkos mūs sagaidīs arvien jauni pārsteigumi,” prognozēja autors.

– Nu, ja nākamreiz pats Džordžs Soross nepielaidīs suitu sievām kašķi, es pieprasīšu naudu atpakaļ, – Kārlis piebilda.

Nākamais lielais virsraksts vēstīja: “Brāļu kapos sapāro Brīvības izcīnītājus ar tās iznīcinātājiem!” Nopriecājāmies, ka neviens no mums tajā brīdī nav bijis tuvumā, un lasījām tālāk. Neizpalika arī humoriņš: kāds bija ierakstījis tviterī tekstu: “Ja LNB restorānu nosauc ļoti latviski, par Kleever, tad jau tur varēs notikt arī Bunga-bunga vakari.” Bet nākamajā lappusē kāds DDD lasītājs, kura profesijas vietā bija norādīts vienkārši “Burtniekos”, dalījās skumjās pārdomās par to, cik apdraudēts ir latviešu genoms. Raksts sākās ar citātu no Edmunda Bērka: “Ļaunuma uzvarai pietiek ar to, ka LABI CILVĒKI NEKO NEDARA.” Principā tas bija valsts svarīgāko politisko un demogrāfisko problēmu kopsavilkums (“nelikvidējot okupācijas sekas, mēs padarām tās par nesekām”), bet virsraksts vienlaikus kalpoja arī par vispārēju sabiedrības diagnozi. Georgs tomēr nelikās mierā un centās saprast, kas īsti ir šis latviešu genoms. Vienīgais tekstā pieejamais skaidrojums bija šāds: “Zemnieka saimniecība ir nācijas genoms, kas nosaka tautas mentalitāti.”

DDD bravūrīgais opuss kulminēja brašā rakstā, kas sākās ar vārdiem: “Kā zināms.” “Kā zināms, 20. jūnijā Rīgā notika t. s. Eiropraids jeb pederastu, lesbiešu, transseksuāļu un cita veida seksuāli nenormālo īpatņu, kā arī viņu draugu un atbalstītāju “parādes gājiens”.” Nepalika vairs nekādu šaubu, ne par to, ka visu ir rīkojusi Sorosa mafija, ne par to, ka “nenosodīt var tikai tādus pidarus un lezbas, kuri apzinās šīs savas kaites pretdabisko būtību un mēģina ar to cīnīties ārstējoties... vai vismaz regulāri izsūdzot grēkus baznīcā”. Vienīgais, kas likās apstrīdams, bija autora nostāja, ka izņēmuma kārtā viņš būtu gatavs uzņemt savā antipraida kustībā arī kādu okupantu, ja vien tas pierādīšot sevi kā aktīvu cīnītāju. Lieki teikt, ka arī šeit netrūka bērnu. Par to ņemšanu līdzi turpmākos praida gājienos mazākais soda mērs tika noteikts šāds: “Nekavējoša vecāku tiesību atņemšana uz mūžīgiem laikiem.” Raksts beidzās ar uzsaukumu “Par no pretdabiskām perversijām brīvu Latviju cīņai un uzvarai sveiks!!!”.

– Zini ko, – es sacīju Georgam, – varbūt trešais “D” bija vajadzīgs, lai avīzes nosaukums vairāk līdzinātos ložmetēja skaņām.

Pa ceļam uz mājām es apstājos pie pārstrādājamā papīra urnas un nodomāju, ka cilvēkam no Burtniekiem, iespējams, ir taisnība – varbūt ļaunuma uzvarai patiešām pietiek ar labu cilvēku bezdarbību. Ieslidināju laikrakstu konteinera vāka spraugā. Kazi, varbūt pavisam drīz tas tiks pārstrādāts par kaut ko jauku, piemēram, par gaisa laternu, zem kuras 11. vai 18. novembrī kāds aizdedzinās svecīti un palaidīs to pār rāmo Daugavu.