Vēstures beigas

“Itālija paziņojusi, ka tā apstrīdēs Brazīlijas lēmumu par Čezāri Batisti Starptautiskajā tiesā Hāgā. Ārlietu ministrs Franko Fratīni uzskata, ka Brazīlijas lēmums ir bijis “politisks, ne juridisks”. Kādreizējais kreisais dumpinieks 1981. gadā izbēga no Itālijas cietuma, kur gaidīja tiesu par četrām slepkavībām 70. gados. 1990. gadā aizmuguriski notiesāts par slepkavību, 56 gadus vecais Batisti apgalvo, ka Itālijā ir politiskās vajāšanas upuris.”

BBC, 10. jūnijā

 “Lai arī es nekad neesmu ticējis, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēks dzīvo un mirst “ar ieročiem rokā”, kā teica Voltērs, likteņa ironijas dēļ šodien es esmu notiesāts par četrām slepkavībām. Mana situācija ir šausmīga. Es stāvu pārbiedēts un bez ieročiem manu pretinieku atriebes pilnā naida priekšā. Es zinu, ka man vajadzētu apkarot melu un vēsturisku aplamību gūzmu, taču tas, kā man pietrūkst, lai mestos šajā cīņā, ir vēlme uzvarēt. Jo ko tad uzvarēt? Turpretī maniem pretiniekiem, šķiet, ir kaut kas, ko aizstāvēt. Kas lai zina, kas tas ir – nabadzība, bagātība vai varbūt, kā dažu pašreizējo Itālijas ministru gadījumā, nepieciešamība slēpt savu galēji labējo (fašistu) aktīvistu pagātni, kas viņus padara tieši vai netieši atbildīgus par nāvējošajiem bumbu sprādzieniem. Es nezinu, kas tieši mudina manus pretiniekus iesaistīties šajā cīņā, taču tās noteikti nav alkas pēc taisnīguma.”

Čezāre Batisti, “Kāpēc es?”, Via Libre, 5

Čezāri Batisti neizdos Itālijai. Tā lēmusi Brazīlijas Konstitucionālā tiesa, apstiprinot valsts prezidenta (tagad jau bijušā) Lulas lēmumu. Sakaitinātā itāļu valdība vienā no Hāgas Starptautiskajām tiesām iesniedz sūdzību par Brazīliju, bet itāļu kreiso (kuru rindās 70. gadu beigās Batisti īstenoja savas šķiru kaujas) upuri, tāpat arī lielākā daļa politiķu, žurnālistu un vienkārši Itālijas iedzīvotāju ir sašutuši. Juveliera Pjerluidži Toredžāni dēls, kura tēvu nošāva viņa acu priekšā 1979. gada 19. aprīlī, saka, ka runa pat nav par pašu Čezāri Batisti, bet par taisnīguma principu – ikvienam, kas pastrādājis tādus noziegumus, jātiek sodītam. Toredžāni dēlam toreiz bija 13 gadi, un viena no lodēm trāpīja arī viņam, uz visu mūžu piekaļot viņu invalīdu krēslam. Trīs gadus pirms juveliera slepkavības 22 gadus vecais Čezāre Batisti atbrauca uz Milānu un iestājās grupējumā “Bruņotie proletārieši par komunismu”, kura kaujinieki kopā ar citām kreisajām anarhistiskajām grupām centās destabilizēt situāciju valstī, šaujot policistus, baņķierus, aplaupot veikalus. Policisti un specdienesti savukārt nežēloja ne pūliņus, ne svinu; galu galā Itālijā tika pieņemts īpašs likums, saskaņā ar kuru līdzzinātāju atzīšanās liecības kļuva par likumīgu apsūdzības liecību – tādas atzīšanās notika apmaiņā pret soda termiņu mīkstināšanu. Galīgi nav saprotams, kurš sāka pirmais un kad; “svina gadu” – tā valstī sauc 70. gadu otro pusi ar to teroru un antiteroru, kas vainagojās ar Aldo Moro traģēdiju – sākums meklējams vēl sešdesmitajos. Kreisie pieķēra varu nelikumīgā toreiz vēl miermīlīgo opozicionāru vajāšanā, spīdzināšanās, tiesību pārkāpšanā. Varas pārstāvji norādīja uz terora aktiem, ar kuriem radikāļi centās iebiedēt sabiedrību.

Tā vai citādi, Čezāre Batisti tagad tiek apsūdzēts četrās slepkavībās. Pats viņš nenoliedz, ka piederējis “bruņotajiem proletāriešiem”, taču apgalvo, ka viņam neesot nekāda sakara ar noziegumiem. Batisti atsaucas uz bēdīgi slaveno likumu par atzīšanos, uz spīdzināšanu policijā un liecību falsifikāciju, nerunājot nemaz par itāļu tieslietu sistēmas vispārējo haosu. Tai pašā laikā Brazīlijas tiesai viņš uzticas – kā līdz zināmam laikam uzticējās arī Francijas.

Notikumi formāli izvērsās šādi. Batisti arestēja 1979. gadā un, balstoties uz vainīgo liecībām un dažiem pierādījumiem, piesprieda viņam 12 gadu cietumsodu par piedalīšanos divās slepkavībās. 1981. gadā “bruņotie proletārieši” organizēja viņa bēgšanu no slavenā Frozinones cietuma; Batisti vispirms patvērās Francijā, bet pēc tam nokļuva Meksikā. 1982. gadā itāļu policija notvēra vēl vienu kreiso līderi, kurš norādīja uz Batisti saistībā vēl ar divām 1979. gada slepkavībām. Pēc 13 gadiem itāļu tiesa bēglim, kurš tobrīd bija atgriezies Francijā, piesprieda mūža ieslodzījumu (in absentia, protams).

Čezāre Batisti nodzīvoja 14 gadus slavenās “Miterāna doktrīnas” aizsegā; šī doktrīna aizliedza Itālijai izdot kreisos, ja viņi nebija veikuši īpaši smagus noziegumus un bija pārtraukuši teroristisko darbību. Nav saprotams, vai nu francūži tik lielā mērā neuzticējās itāļu tiesai, vai arī neuzskatīja divkāršo, bet pēc tam četrkāršo slepkavību par pietiekami smagu nodarījumu; lai nu kā, Batisti mierīgi mitinājās Apenīnu ziemeļu pusē līdz 2004. gadam, kad Roma un Parīze vienojās viņa sakarā, bet “Miterāna doktrīna” tika labprātīgi atcelta. Negaidot jaunu arestu, eks-bruņotais proletārietis bēga uz Brazīliju. Tur viss atkārtojās – arests, tiesa, visbeidzot, kreiso prezidenta Lulas lēmums dāvāt Čezārem Batisti politiskā bēgļa statusu. Un, lūk, Brazīlijas Konstitucionālā tiesa apstiprināja šo lēmumu, izsaucot neapmierinātības vētru Itālijā un arī Eiropas Savienībā, lai arī ne visā.

Šim stāstam būtu tīri politiski krimināls raksturs (ar nelielām morālām implikācijām), ja ne viens apstāklis. Batisti ir 15 romānu autors, literārā žurnāla Via Libre dibinātājs un Managvas grāmatu festivāla organizētājs, viens no Meksikas grafisko mākslu biennāles iniciatoriem; viņa atbalstītājs ir slavenais itāļu beletrists Valerio Evandželisti un populārais franču intelektuālis Bernārs Anrī Levī (un arī, kā baumo, pati Karla Bruni). Citiem vārdiem, mūsu priekšā ir tas, ko varētu nosaukt par “Polaņska gadījumu”, tikai Batisti stāsts neiekļaujas Vecās un Jaunās pasaules savstarpējās mīlestības-naida kontekstā.

Šeit daži kultūras cilvēki (īpaši, franču izcelsmes) izvērš mazliet citu spēli: pusbarbariskā Itālijas tiesa, kas notiesājusi simpātisko romānistu, ne ar ko neatšķiras no, teiksim, drūmajiem korumpētajiem krievu monstriem, kas ņirgājas par Hodorkovski (atgādināšu, ka Bernārs Anrī Levī ir Kremļa kritiķis, Saakašvili pielūdzējs, burkas un hidžaba nīdējs un tā tālāk un tā joprojām).

Morāles šim stāstam nav nekādas. Jo, kad ir pilnīgi neiespējami izšķirties, kuram taisnība – tiesnešiem, policistiem, romānistam un noziedzniekam vai skandalozajam “publiskajam intelektuālim” (taisnība, patiesību sakot, ir tikai ideoloģisko slepkavu upuriem, taču viņiem nekad neko nejautā), tad var tikai – ļoti abstrakti – teikt sekojošo: mūsu priekšā ir vēl viens gadījums, kad mūsdienās tiek totāli diskreditētas jebkuras vērtības, institūcijas, pārliecības. Neviens netic ne izmeklētājam, ne tiesai, ne apsūdzētajam, ne viņa aizstāvjiem filozofiem un bijušajām topmodelēm. “Svina gadi” beigušies ar svina vienaldzību – un šādā nozīmē nemaz nav tik naivs Frānsiss Fukujama ar savu stulbo “vēstures galu”.