Veterinārārsta Jura Tolpežņikova 10 mīļākie cilvēki

Šīs desmit pozīcijas, protams, automātiski aizpilda mani bērni (katrs ir pavisam īpašs — Ernests, Jānis, Ilze, Baiba mīlulīte, Marija un Katrīna-Marta), tēvs, māte, mīļotās sievietes — cilvēki, par kuriem nevaru nedomāt, viņi jau būtībā ir mana dzīve. Taču, cik noprotu, šī jautājuma ietvaros tas neskaitās, nebūs interesanti. Ļoti mīļi man ir arī visi trakie cilvēki. Godīgi sakot, ja tu nespēj iemīlēt trakus cilvēkus, tad tu nespēj strādāt daudzus interesantus darbus. Domāju, ka nav daudz cilvēku, kurus es nespētu iemīlēt. Bušmeistare? Nu, nav man naida pret viņu. Un diez vai žēlums ir mīlestības pretmets? Vienaldzība — varbūt…

Babiņa — manas sievas vecāmāte. Viņa bija vienkārši ļoti labs cilvēks. Dzīvoja savu vienkāršo dzīvi, kuras pamatā bija pilnīga kalpošana citiem. Nē, viņa nebija no tiem, kas pati to afišēja. Viss notika klusi un nemanāmi. Atceros gadījumu, kad kāds virtuvē netīšām bija sabēris kopā prosu ar zirņiem. Nu, ko darīsi, sabērts un viss, lai stāv. Taču Babiņa vēlu naktī, kad visi jau gulēja, sēdēja virtuvē un ar rokām atšķiroja zirņus no prosas. Zinu, cik mazi bija viņas ienākumi, bet viņa neticami lielu daļu no tiem atvēlēja saviem mazmazbērniem. Man ļoti pietrūkst šī cilvēka.

Gleznotājs Kārlis Siliņš ir īpašs gadījums. Pazīstu viņu ļoti sen, kopā esam daudz trauku tukšojuši. Kādreiz viņš bija dikti samīlējies manā māsā. Pirmajā brīdī var likties baigi lecīgs tips, taču patiesībā viņš ir ļoti lādzīgs. Uz teicienu “Māksla pieder

tautai” viņš attrauc: “Kādai tautai? Māksla pieder māksliniekiem.” Man ir daudz viņa bilžu, arī te, veterinārklīnikā. Viņš ir viens no retajiem, kurš, tāpat kā mēs visi —

vilināti pārdoties, tomēr nepārdodas.

Dāņu veterinārārsts Larss Holse, manuprāt, ir ļoti unikāls cilvēks. Dānijas un Pasaules veterinārārstu biedrību vadītājs. Apbrīnojama ir viņa spēja organizēties un organizēt lietas. Ar viņu man ir vienmēr bijis ļoti viegli strādāt. Es pazīstu daudzu Eiropas tautu cilvēkus, taču dāņi, manuprāt, ir īpaši — viņu tolerance un vēlme tevi uzklausīt un palīdzēt. Larss man simbolizē visus dāņus. Reiz, kad es ar veterinārārstiem biju Dānijā, sarunājām īsu tikšanos ar Larsu. Viņš ātri sasveicinājās. Kad kāda meitene piebilda: “Es jūs pazīstu, Holses kungs, mēs esam tikušies,” Larss domīgi pavērās uz viņu un apsēdās. Mēs turpinājām runāties, es zināju, ka viņam ir ļoti jāsteidzas. Bija redzams, ka viņš par kaut ko domā. Pēc ilga laika viņš pēkšņi nosauca meitenes uzvārdu, tad atsveicinājās un aizsteidzās prom. Viņi bija runājuši tikai dažas stundas, pirms vairākiem gadiem, kādā veterināru seminārā. Pieņemot kādu lēmumu, es diezgan bieži domāju, kā šajā situācijā būtu rīkojies Larss. Es arī gribētu būt pacietīgs un tolerants — kā Larss.

Suntažos, kur dzīvoju, dzīvo arī divi vīri, kurus es vienmēr esmu apbrīnojis par to, ko viņi savā situācijā ir sasnieguši. Staņislavs Malahs reiz bija jūrnieks, taču kādā nelaimes gadījumā viņu uztina uz vinčas. Ārsti no tiem kauliem, kas bija palikuši pāri, mēģināja salikt kaut ko līdzīgu skeletam un palaida viņu majās. Šobrīd viņam ir apgrūtināta pārvietošanās, viena kāja nelokās vispār, kauli viņam ir ļoti plāni, viņš cieš no kalcija trūkuma organismā. Neskatoties uz to, viņam Suntažos ir galdnieku darbnīca. Pie viņa strādā vairāki skolnieki. Ja man kādreiz iet slikti, tad es atceros šo cilvēku un padomāju, no kādas bedres viņš ir spējis tikt ārā.

Otrs vīrs ir Andris Afoņins, bijušais Latvijas ātrlaivu čempions. Leģendāra personība. Kāda žurnāliste intervijā ievēroja viņa neparasti īsās kājas un līdzjūtīgi vaicāja: “Tas jums no sporta traumas?” “Nē!”atbildēja Afoņins. Viņš bija

pārcietis bērnu trieku un par čempionu kļuvis, neskatoties uz saviem fiziskajiem defektiem. Bez tā visa viņš ir arī

baigais podu vecis. Vienkārši supercilvēks.

Ļoti mīļš man ir Reinholds Mesners. Nē, es viņu personīgi nepazīstu. Lai kāds šķistu mīļš, viņš obligāti personīgi nav jāpazīst. Ar grāmatu par kāpienu Nanga Parbatā Mesners man savulaik kolosāli uzlaboja garastāvokli. Es tur saskatīju tādas atklāsmes, par kurām līdz tam nebiju domājis. Padomju laikā mums bija tikai daži tēli, kam līdzināties, un tie paši bija pievilkti aiz matiem. Mums armijā mācīja par puisi, kurš ar savu ķermeni bija aizklājis vācu dzotu. Matrosovs, šķiet, viņu sauca.

Mūsu praporščiks jokoja: “Ziniet, kādi bija Matrosova pēdējie vārdi? Jobannij goloļed!”

Es nezinu, kā Gunāram Ķirsonam ir izdevies savākt ap sevi tik jaukus cilvēkus, izbūvēt un no jauna uzcelt tik oriģinālas atpūtas vietas un radīt tik patīkamu atmosfēru. Es ļoti cienu cilvēkus, kas neiet pa straumi, bet rada kaut ko savu. Ķirsons ir īstens Latvijas patriots. To nekādā mērā nevar salīdzināt ar iesvīdušajām bulciņām makdonaldos.

Par īsteniem Latvijas patriotiem es uzskatu arī Pēteri Vasku un Normundu Šnē. Ir patīkami vērot viņu darbošanos Latvijas mūzikā. Domājot par to, es nesaprotu tādus cilvēkus kā Jānis Ādamsons. Var jau visu dzīvi lūrēt kanalizācijas akā un nekad neuzzināt, ka ir arī skaistas lietas.

Neticu, ka pasaulē ir daudz nemīlamu cilvēku. Varbūt vienkārši neesam viņus pie­tiekoši labi iepazinuši. Man ir veicies — šausmīgi daudz foršu cilvēku visapkārt!