Vien tumsa saredzama

Abija [Abots Hofmans (Abbot Hoffman) – amerikāņu politiskais aktīvists, miris 1989. gadā.] brālis, bēdu sagrauzts un nomākts, uzstājās televīzijā; bija grūti nejust šim cilvēkam līdzi, klausoties, kā viņš pūlas atgaiņāt domu, ka Abijs izdarījis pašnāvību, apgalvojot, ka viņš vienmēr bijis neuzmanīgs, lietojot zāles, un ka viņš nemūžam tīšuprāt nepamestu savu ģimeni sērojam. Un tomēr ekspertīze apstiprināja, ka Hofmans iedzēris 150 tabletēm līdzvērtīgu fenobarbitāla devu. Ir tikai dabiski, ka pašnāvības upuru tuvākie cilvēki tik bieži un izmisīgi cenšas noliegt patiesību; laikam gan šī sajūta, ka tu esi kaut kā iejaukts notikušajā, ka tur ir arī daļa tavas vainas, – doma, ka šo soli būtu bijis iespējams novērst, veicot zināmus piesardzības pasākumus vai izturoties kaut kā citādi, ir nenovēršama. Tomēr jebkurā gadījumā šāda apkārtējo atteikšanās pieņemt patiesību tieši it kā norāda, ka vainīgs ir pats cietējs – kurš vai nu patiešām padarījis sev galu, vai mēģinājis to izdarīt, vai tikai izteicis šādus draudus.

Kaut kas līdzīgs notika ar Randalu Džerelu, vienu no paaudzes labākajiem dzejniekiem un kritiķiem, kurš gāja bojā kādā 1965. gada vakarā, kad viņu netālu no Čapelhilas Ziemeļkarolīnas pavalstī notrieca auto. Džerela atrašanās šajā ceļa gabalā, turklāt tik dīvainā stundā, likās mulsinoša. Dažas pazīmes liecināja, ka viņš tīšuprāt ļāvis, lai mašīna viņu notriec, tāpēc sākumā tika secināts, ka dzejnieks izdarījis pašnāvību. Newsweek un vairāki citi preses izdevumi tā arī uzrakstīja, taču Džerela atraitne žurnālam nosūtīja protesta vēstuli; sašutumu pauda arī daudzi nelaiķa draugi un atbalstītāji, un beigu beigās kriminālizmeklētāja sasauktā komisija nāvi atzina par nelaimes gadījumu. Džerels cieta no ļoti smagas depresijas un nesen bija ārstējies arī slimnīcā; tikai dažus mēnešus pirms notikuma uz šosejas viņš slimnīcā bija pārgriezis sev vēnas.

Ikviens, kam kaut nedaudz pazīstamas Džerela dzīves saraustītās kontūras, ieskaitot vētrainās garastāvokļa svārstības un melnā izmisuma lēkmes, un kam ir kaut vai elementārs priekšstats par depresijas tipiskajiem briesmu signāliem, nopietni apšaubītu komisijas spriedumu. Taču ir cilvēki, kuriem pašnāvība šķiet pretīgs kauna traips, ko par katru cenu jāmēģina izdzēst. (Vairāk nekā 20 gadus pēc Džerela nāves žurnāla The American Scholar 1986. gada vasaras numurā kāds no viņa skolniekiem savu recenziju par dzejnieka vēstuļu krājumu izmantoja kā iespēju ne tik daudz atskatīties uz viņa daiļradi vai biogrāfiju kā turpināt izdzīt pretīgo pašnāvības rēgu.)

Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Randals Džerels izdarīja pašnāvību. Viņš tā rīkojās ne tāpēc, ka bija gļēvulis, un ne jau arī kaut kāda morālā kusluma dēļ, bet gan tāpēc, ka cieta no depresijas – tik mokošas, ka šīs sāpes vairs nespēja izturēt.

Sabiedrības neizpratne par to, ko īsti nozīmē depresija, ļoti uzskatāmi atklājās saistībā ar Prīmo Lēvi nāvi. Šis izcilais itāļu rakstnieks, bijušais Aušvices ieslodzītais, 1987. gadā Turīnā sešdesmit septiņu gadu vecumā no trešā stāva nolēca kāpņu šahtā. Gadu iepriekš es pats biju piedzīvojis depresijas uzbrukumu, kas gandrīz vai beidzās letāli, tāpēc Lēvi nāve mani īpaši ieinteresēja. Un tā pērnā gada nogalē, ar lielu interesi iesācis lasīt The New York Times rakstu par Lēvi un viņa darbam veltītu simpoziju Ņujorkas Universitātē, es beigās biju gluži satriekts. Ja varēja ticēt rakstam, daudzus simpozija dalībniekus, dzīves vētrās rūdītus rakstniekus un zinātniekus, Lēvi pašnāvība mulsināja – mulsināja un sagādāja vilšanos. Šķita, ka šis cilvēks, kuru viņi visi bija tā apbrīnojuši un kurš bija tik daudz izcietis nacistu gūstā, – šis pārsteidzoši sīkstais un drosmīgais cilvēks, izdarot pašnāvību, bija nodemonstrējis savu trauslumu un iedragāto raksturu, ko simpozija dalībniekiem ļoti negribējās pieņemt. Saskaroties ar kaut ko tik šaušalīgi absolūtu kā pašiznīcināšanās, viņu reakcija bija bezpalīdzība un (raksta lasītājs nevarēja to nesajust) pat tāds kā kauns.

Tiktāl tas viss mani bija nokaitinājis, ka es apsēdos uzrakstīt nelielu rakstiņu laikraksta The New York Times komentāru lapai. Mani argumenti bija samērā vienkārši: cilvēkiem, kuri paši nav sajutuši smagas depresijas izraisītās sāpes, tās ir visai grūti iztēloties, taču tās, kad ciešanas vairs nav izturamas, mēdz nogalināt. Daudzās pašnāvības nebūs iespējams novērst tik ilgi, kamēr sabiedrībai nebūs saprotama šo sāpju daba. Pateicoties laika dziedējošajiem procesiem – un daudzos gadījumos arī medikamentiem vai hospitalizācijai –, daudzi depresijas slimnieki izdzīvo, un tā var būt šīs slimības vienīgā gaišā puse. Taču tam traģiskajam leģionam cietēju, kuri sajūt, ka sevi jāiznīcina, nedrīkstētu veltīt vairāk pārmetumu nekā nāvējoša vēža upuriem.

Savas domas The New York Times rakstā es izklāstīju samērā steidzīgi un spontāni, taču tikpat spontāna, turklāt milzīga, bija arī lasītāju atsaucība. Varbūt no manas puses nebija ne īpaši oriģināli, ne drosmīgi šādā publikācijā atklāti izteikt savas domas par pašnāvību vai vēlēšanos šādu soli spert, taču nepārprotami nebiju pienācīgi novērtējis, cik daudziem cilvēkiem šī tēma bija tabu, kaut kas slēpjams un apkaunojošs. Tāda vētraina reakcija man lika domāt, ka gluži neviļus esmu palīdzējis atslēgt durvis, pa kurām tik daudzas dvēseles ilgojās izlauzties, pasakot, ka arī izjutušas to pašu, ko aprakstīju es. Tā ir vienīgā reize manā mūžā, kad esmu sajutis, ka tiešām bijis vērts ielauzties savā iekšējā pasaulē un pavērt to citu acīm. Un vēl es nolēmu, ka, izmantojot šo uzviļņojumu, būtu vērts pamēģināt īsi aprakstīt pašam savu pieredzi saskarsmē ar depresiju un šajā procesā varbūt uzbūvēt atskaites sistēmu, kas ļautu izdarīt dažu labu noderīgu secinājumu. Jāuzsver, ka šādu secinājumu pamatā tik un tā jābūt notikumiem, ko pieredzējis kāds konkrēts cilvēks. Izklāstot šīs pārdomas, es netaisos apgalvot, ka manis izciestais kaut kādā mērā atspoguļo to, kas notiek vai varētu notikt ar citiem. Lai gan depresijai kā slimībai raksturīgas zināmas iezīmes, kas kopīgas visiem gadījumiem, tai iespējamas arī visdažādākās individuālās izpausmes; mani pašu nereti pārsteigušas dažas citiem slimniekiem nepazīstamas dīvainības, ar ko nācies sadurties mana prāta labirinta līkločos.

Depresija skar miljoniem cilvēku – un netiešā veidā vēl daudzus miljonus citu, slimības upuru tuvinieku un draugu. Tā ir tikpat uzstājīgi demokrātiska kā Normana Rokvela plakāts un nešķirojot uzbrūk visu vecumu, rasu, reliģisko pārliecību un šķiru cilvēkiem; tiesa, jāatzīmē, ka sievietēm depresijas risks ir krietni lielāks nekā vīriešiem. Pacientu profesiju saraksts (šuvēji, baržu kapteiņi, suši pavāri, ministru kabineta locekļi) ir pārāk garš un apnicīgs; pietiks, ja pateikšu, ka tikai retais no mums nav uzskatāms par potenciālu depresijas slimnieku, vismaz tās maigākajā formā. Neraugoties uz depresijas eklektisko pieeju upuru izvēlē, uzskatāmi pierādījies, ka sevišķi uzņēmīgi ir mākslinieciski orientēti cilvēki, īpaši dzejnieki. Nopietnākajā, klīniskajā izpausmē depresija noved līdz pašnāvībai vairāk nekā 20% upuru. Ja nosaucam kaut vai tikai dažu kritušo mākslinieku vārdus, rezultāts ir ļoti skumjš, taču žilbinošs saraksts: Hārts Kreins, Vinsents van Gogs, Virdžīnija Vulfa, Aršīls Gorkijs, Čēzare Pavēze, Romēns Garī, Silvija Plāta, Marks Rotko, Džons Berimans, Džeks Londons, Ernests Hemingvejs, Diāna Arbusa, Tadeušs Borovskis, Pauls Cēlans, Anna Sekstone, Sergejs Jeseņins, Vladimirs Majakovskis – un vēl, un vēl. (Krievu dzejnieks Majakovskis savulaik skarbi izteicās par sava izcilā laikabiedra Jeseņina pašnāvību dažus gadus pirms paša nāves; šo faktu kā brīdinājumu vajadzētu ņemt vērā visiem, kas pauž nosodījumu brīvprātīgai aiziešanai no dzīves.) Domājot par šiem nāvei nolemtajiem brīnišķīgi radošajiem ļaudīm, rodas vēlēšanās papētīt viņu bērnību – laiku, kad, cik nu par to iespējams spriest, šīs slimības sēklas jau izdzen stipras saknes; vai iespējams, ka kāds no viņiem jau tolaik nojautis, cik smalka un trausla, cik viegli ievainojama ir cilvēka psihe? Un kāpēc depresija iznīcināja tieši šos cilvēkus, bet citi, ne mazāk sāpīgi skarti, tomēr šo cīņu izturēja?

Kad es pirmo reizi apzinājos, ka mani skārusi šī slimība, viena no manām izjūtām bija vēlēšanās skaļi paust spēcīgu protestu pret vārdu “depresija”. Daudzi zina, ka depresiju senāk mēdza dēvēt par melanholiju – vārdā, kas angļu valodā rakstiski parādījies jau 1303. gadā un vairākkārt sastopams Čosera darbos; tā lietojums vedina domāt, ka Čosers apzinājies vārda patoloģiskās nianses. “Melanholija” vēl aizvien šķiet krietni trāpīgāks un asociācijām bagātāks apzīmējums slimības drūmākajām formām, taču tās vietu uzurpējis pliekans lietvārds bez jebkādas autoritātes auras – izmantots vienlīdz vienaldzīgi, lai aprakstītu ekonomikas pagrimumu un pazemināta atmosfēras spiediena apgabalu. Pārlieku nīkulīgs vārds tik nopietnai slimībai. Iespējams, ka zinātnieks, kuram pieņemts piedēvēt atbildību par šī vārda lietojumu mūsdienās, pamatoti godinātais šveiciešu izcelsmes psihiatrs Ādolfs Meiers, Džonsa Hopkinsa Medicīnas augstskolas pasniedzējs, vienkārši nespēja saklausīt angļu valodas smalkumus, tāpēc neapzinājās, kādu semantisku ļaunumu nodara, piedāvājot vārdu “depresija”, lai aprakstītu tik briesmīgu un plaši izplatītu slimību. Nu jau vairāk nekā 75 gadus šis vārds nevainīgi šļūcis pa valodu kā gļotains gliemis, atstājot aiz sevis visai maz pēdu no savas fundamentālās ļaundabības un tikai ar savu pliekanumu vien neļaujot sabiedrībai izprast, cik šaušalīgs spēks ir šai slimībai, kad pār to zaudēta kontrole.

Kā cilvēks, kurš cietis no šīs kaites tās galējā izpausmē, taču izdzīvojis un spēj liecināt, es iestātos par jaunu vārdu, kas nopietni piesaistītu uzmanību. Tāds apzīmējums kā “smadzeņu vētra” (brainstorm) diemžēl jau aizņemts, lai nedaudz vieglprātīgā garā aprakstītu intelektuālu iedvesmu. Taču kaut kas tamlīdzīgs būtu nepieciešams. Dzirdot, ka no kāda cilvēka garastāvokļa traucējumiem attīstījusies vētra – īsta, kaucoša vētra smadzenēs, jo tieši tam klīniska depresija līdzinās visvairāk –, pat pilnīgi neinformēts lajs varētu izrādīt līdzcietību, nevis parasto reakciju, ko izsauc vārds “depresija”, kaut ko tādu kā “Nu un tad?” vai “Saņemies, tas pāries”. Vai – “Katram jau ir savas sliktās dienas”. Frāze “nervu sabrukums”, šķiet, pamazām izzūd no vārdu krājuma, turklāt pilnīgi pelnīti, jo šis apzīmējums it kā vedina uz domām par kaut kādu vispārēju mīkstčaulību. Taču, kamēr netiks radīts labāks, pamatīgāks vārds, šķiet, ka no “depresijas” mēs vaļā netiksim.

Depresija, kas mani pārņēma, nepiederēja pie maniakālā tipa, kam līdzi nāk eiforiskas pacilātības brīži; tāda, visticamāk, mani būtu piemeklējusi jau krietni jaunākā vecumā. Kad slimība uzbruka pirmo reizi, man bija sešdesmit; tā bija “unipolārā” depresija, kas cilvēku jau uzreiz iemet izmisuma dzīlēs. Es nekad neuzzināšu, kas “izraisīja” manu depresiju, tāpat kā tas neizdosies nevienam citam. Domājams, ka tas paliks neiespējami uz visiem laikiem – ķīmiska līdzsvara zudums, uzvedības un ģenētikas faktoru sajaukums ir pārāk sarežģīts. Ir pilnīgi skaidrs, ka iesaistīti vairāki elementi – varbūt trīs vai četri, bet varbūt vairāk –, kas savā starpā veido līdz galam neizzināmas kombinācijas. Un tāpēc vislielākā kļūda priekšstatos par pašnāvību slēpjas pārliecībā, ka iespējams atrast vienu tūlītēju atbildi (vai vismaz atbilžu kombināciju) uz jautājumu, kāpēc īsti tā noticis.

Neizbēgamais jautājums “Kāpēc viņš (vai viņa) tā izdarīja?” parasti noved pie dažādiem minējumiem, lielākoties kļūdainiem. Arī Abija Hofmana nāvei aši vien sameklēja dažādus iemeslus: viņa reakciju uz senāk piedzīvotu autokatastrofu, neveiksmīgo pēdējo grāmatu, mātes nopietno slimību. Randala Džerela gadījumā tā bija karjeras lejupslīde, ko nežēlīgi pastiprināja graujoša grāmatas recenzija un tai sekojošie mokošie pārdzīvojumi. Prīmo Lēvi pārāk smaga nasta esot izrādījušās rūpes par paralizēto māti; viņa garam tas izrādījies smagāk nekā paša piedzīvotais Aušvicē. Jebkurš no šiem faktoriem tik tiešām varēja būt kā ērkšķis šo trīs cilvēku sirdīs. Tādas grūtības var izrādīties būtiski svarīgas, un tās nedrīkst ignorēt. Taču vairums cilvēku rāmi pacieš fiziskas traumas, neveiksmes karjerā, naidīgas grāmatu recenzijas, tuvinieku slimības un tamlīdzīgus pārbaudījumus. Lielais vairums no izdzīvojušajiem Aušvices ieslodzītajiem arī turas gluži labi. Noasiņojuši un eksistences nelaimju saliekti, vairums cilvēku tomēr streipuļo tālāk pa dzīves ceļu, patiesas depresijas neskarti. Lai atklātu, kāpēc depresijas lejupnesošais virpulis dažus tomēr aizrauj sev līdzi, mums jāskatās tālāk par acīmredzamo krīzi – un jāsamierinās ar to, ka tik un tā netiksim tālāk par gudru pieņēmumu.