Vīrietis, kuram patika sievietes

Rīgas Laiks: Vai šādi reprezentēšanās braucieni jums ir grūts darbs?

Endrjū Millers: Ko nu saprot ar grūtu darbu… Patiesībā mani pārsteidz, cik tas var būt nogurdinoši, sevišķi tad, ja daudz jārunā. Garās turnejās tu runā, runā, runā, domā, domā, domā. Kad tieku mājās, neesmu spējīgs neko darīt divas dienas no vietas. Bet no otras puses… Kad pirms neilga laika biju Itālijā uz līdzīgu pasākumu, fotogrāfs gribēja uzņemt dažus kadrus pie viesnīcas. Tuvumā uz mūra sēdēja trīs strādnieki zilos fabrikas kombinezonos un ēda pusdienas. Teicu fotogrāfam, ka varētu iznākt laba bilde. Un viņš teica: nuja, viņi strādā, kamēr mēs tikai spēlējamies. Un savā ziņā viņam taisnība.

RL: Kad man bija vienpadsmit, divpadsmit gadu, es sapņoju, ka esmu uz brīnišķīgas salas, piecpadsmit skaistu meiteņu sabiedrībā. Vai tas, ka jūs izraudzījāties par savu objektu Kazanovu, nav līdzīga sapņa iespaidā? Vai Kazanova esat jūs pats?

Millers: Diez vai. Kaut gan tiesa — jebkurā tēlā, ko tu radi, ir arī kaut kas no paša. Lai rakstītu par Kazanovu, man jāatrod sevī kāds Kazanovas elements. Tas jau ir viens no rakstīšanas priekiem — iespēja iejusties daudzās dažādās lomās. Tas ir būt aktierim, tikai tēlot privāti, uz papīra — un ne tikai Kazanovu, bet arī meiteni, kuru viņš lenc. Tātad man jāatrod sevī arī kaut kas no šīs jaunās kurtizānes, no viņas mātes. Šie tēli ir palielināta “es” fragmenti. Process, kas ļauj iejusties šai cita dzīvē, ir dīvains. Kā Terminatorā II, kur varonis var pieņemt jebkuru veidolu. Jūs jau zināt, ka ir dažādi Kazanovas — gan tajā nozīmē, ka pastāv dažādas versijas par viņa personību kino un grāmatās, gan tajā nozīmē, ka Kazanova divdesmit, četrdesmit un septiņdesmit gadu vecumā nav gluži viens un tas pats cilvēks. Mani Kazanova interesēja noteiktā savas dzīves brīdī, kad viņš ar savu “Kazanovas programmu” bija sekmīgi klejojis apkārt pa Eiropu divdesmit gadus, ļoti sekmīgi darbojies kā Kazanova. Mani viņš interesēja konkrētā brīdī, kad varbūt pirmo reizi dzīvē uzdod sev jautājumu — un tas ir viss? Vai man šitā jāturpina vēl divdesmit trīsdesmit gadus?

RL: Bet vai jūs nekad neesat gribējis būt tas Kazanova, kurš varēja dabūt jebkuru sievieti, kuru bija iekārojis?

Millers: Nu, varbūt. Viņa attiecības ar sievietēm patiesībā bija diezgan sarežģītas. Bieži vien tās, ko viņš paveda, bija jūtīgas — sociālā ziņā marginālas, bez pašpārliecības un bagātības; kaut kādā ziņā nomaļas kā viņš pats. Bieži vien sava loma bija arī finansiālajam aspektam — Kazanovam kļūstot vecākam, tam bija tendence pieaugt. Marī Šampijona ir klasisks piemērs. Pašai meitenei it kā nekas netiek maksāts, taču nauda ir iejaukta — Marī māte ir Kazanovam parādā, no viņa tiek gaidītas dārgas dāvanas. Tātad nebija gluži tā, ka viņam pietika uzsist knipi, lai sievietes skrietu bariem. Kazanovas kā pavedēja noslēpums varbūt bija tas, ka viņš nebija cinisks cilvēks. Viņam patika sievietes — atšķirībā no diezgan daudziem citiem vīriešiem. Vīrieši, kam pa īstam patiktu sievietes, nav nemaz tik bieži sastopami. Jā, viņi ar tām guļ, viņi ar tām precas, taču tas nebūt nenozīmē patikšanu. Bet Kazanovam patika.

RL: Vai jūsu romānā viņš tomēr nepārliecinās par pretējo?

Millers: Ceru, ka ne. Protams, tas, kā pret viņu izturas šīs vienas ģimenes sievietes, viņu pataisa vai traku. Bet romānā es gribēju arī parādīt, ka viņām diez ko nav citas izejas. Fellīni filmā viņas ir uzmācīgas, piedauzīgas, pretīgas, taču man šķiet, viņas darīja to, kas darāms, lai izdzīvotu. Marī Šampijona bija šīs ģimenes uzņēmums un ienākumu avots, cita nebija. Kā jau teikts romāna pēcvārdā, trīsdesmit viena gada vecumā Marī Šampijona vienkārši pazūd no sabiedrības redzesloka. Tāds bija daudzu sieviešu liktenis. Arī Kazanova labi zināja, kas viņas sagaida. Tāpēc es ceru, ka, neraugoties uz viņa sīvo cīņu ar šo ģimeni, mans romāns netiek uztverts kā vēršanās pret sievietēm.

RL: Tas bija domāts mazliet citādi. Proti, šķiet, ka Kazanovam sāk rasties jautājumi par spēli starp vīrieti un sievieti…

Millers: Jā, viņš ir paguris no visa šī pavešanas teātra. Viņš taču to spēlējis atkal un atkal un atkal. Šis ir brīnišķīgs restorāns, taču, ja mēs te ieturētos katru dienu divdesmit gadus no vietas, mums tas apniktu, mēs to varbūt sāktu pat ienīst. Viens, kas mani laikam interesēja rakstot romānu, bija tieši šis apnikums, kāds piemeklē cilvēkus zināmā dzīves posmā — tu zaudē piedzīvojuma garšu, jo piedzīvojumi — vismaz tādā dzīvē, kādu dzīvojis Kazanova — atkārtojas bezgalīgi.

RL: Vai drīkst uzdot arī idiotiskus jautājumus?

Millers: Nu, protams! (Smejas.)

RL: Vai jūs esat jebkad maksājis sievietei?

Millers: Vai es… esmu maksājis… sievietei? Tas nu reiz ir tiešs jautājums! Ja man būtu kaut drusciņa veselā saprāta, es neatbil­dētu. Bet patiesībā… Jā, kad man bija astoņpadsmit, es aizbraucu uz Amsterdamu un tiešām vienai sievietei samaksāju par seksu. Tas bija interesants piedzīvojums.

RL: Kā jums šķiet — ko šāda tipa sieviete vēlas no vīrieša — izņemot naudu?

Millers: Jā… Nu, manā gadījumā tas bija vienkārši lietišķs darījums… Viņa bija ļoti jauka, bet īsta profesionāle, un naudai te bija izšķiroša loma. Ar kurtizāni, kāda bija Marī Šampijona, attiecības ir sarežģītākas. Jā, viņu interesēja nauda, jo alternatīvas šādām sievietēm bija stipri ierobežotas. Nauda viņai bija vajadzīga drošībai. Tas bija tirgus, tirgū tev bija zināma vērtība, kas ar gadiem — tāpat kā tagad mašīnām — strauji kritās. Ideāls bija panākt, lai tavs pēdējais labdaris tevi apprec. Tā arī reizēm notika. Vai vismaz viņš tevi nodrošināja atlikušajai dzīvei. Jo, neraugoties uz finansiālajiem apsvērumiem, cilvēki paliek cilvēki — viņi iesaista tai visā arī sirdi. Ja tā nenotika, tad sieviete vienkārši pakāpeniski slīdēja lejup pa prostitūcijas kāpnēm, līdz nokļuva kādā parkā, kur bija spiesta atdoties par dažiem pensiem.

RL: Bet vai tur tomēr nav kas vairāk? Vai tiešām sieviete pārdod tikai savu ķermeni? Un vai vīrietis pie prostitūtas meklē tikai un vienīgi seksu? Varbūt viņi abi apmierina — vai vismaz iedomājas, ka apmierina — arī kādas citas savas vajadzības?

Millers: Droši vien jums taisnība. Šādā situācijā neizbēgami rodas sarežģījumi, tiek iesaistītas jūtas. Ir vīrieši, kas apmeklē vienu un to pašu prostitūtu atkal un atkal. Tās kļūst par īstām attiecībām — atšķirīgām no tā darījuma, kurā es iesaistījos 18 gadu vecumā. Arī tur tiek spēlēts sava veida teātris. Protams, ka vīrieši iet pie prostitūtas, meklējot bez seksa vēl arī ko citu, jo — kas tad vispār ir tīrs sekss? Viņi iestāsta sev, ka tās ir īstas mīlētāju attiecības. Un laba prostitūta šādas ilūzijas cenšas veicināt — regulārs klients tomēr drošāks. Nebūt nav tā, ka prostitūtas savus klientus nicinātu, gluži tāpat nav taisnība, ka prostitūcija norisinās tikai tumšās netīrās istabiņās — ir līmenis, kurā figurē milzīgas summas un klienti ir valdības ministri. Katram sabiedrības slānim ir savas prostitūtas un savs prostitūcijas stils. Zemākajā līmenī tas ir vienkāršs, nekomplicēts līgums par pakalpojumu, kurš tiek ātri izpildīts un tu jau atkal sēdi krodziņā un iedzer, kamēr augstākajā līmenī rodas ilūzija, ka tās ir pilnvērtīgas, abpusējas attiecības.

RL: Vai, ierodoties svešā pilsētā, jums nav sajūta, ka vajadzētu sastapt kādu sievieti?

Millers: Pasūtīt sievieti?

RL: Nē, nē — uzsākt īslaicīgu romānu.

Millers: Nu, svešā pilsētā, sevišķi tādā, kur nekad iepriekš neesi bijis, patiesi rodas tāds sakāpināts satraukums, kurā varbūt ir arī kas erotisks. Neviens tevi nepazīst, tevi neizbēgami gaida piedzīvojumi…

RL: Jūs Londonu salīdzināt ar medus kāri, savukārt Dekarts holandiešus salīdzināja ar čaklām bitēm, no kurām viņš vēlējās norobežoties. Vai jums arī nepieciešams askētiski norobežoties, lai strādātu vai varbūt vienkārši, lai būtu?

Millers: Patiesībā es tā rīkojos vienmēr. Es bieži mainu dzīves vietas — Dublina, tagad Parīze… Lai kur es būtu, es šai vietā cenšos izveidot tādus dzīves apstākļus, kas man palīdzētu strādāt, un tas nozīmē izvairīties no kņadas. Šāds dzīves veids ir savā ziņā bīstams. Dažkārt man liekas, ka vajadzētu dzīvot sabiedriskāku dzīvi, pieslēgties sabiedrībai, kontaktēties. Bet es lielāko tiesu laika pavadu viens savā dzīvoklī. Protams, parunājos ar oficiantu kafejnīcā, ar ķīniešu kundzīti ķīmiskajā tīrītavā, reizēm piezvanu brālim, tomēr… Jā, es dzīvoju visai askētisku dzīvi.

RL: Sakiet, lūdzu, ko jūs īsti domājat ar apzīmējumu “dvēseles Patagonija”?

Millers: Patagonija te domāta apmēram tādā nozīmē, kādā to saprastu 18. gadsimta anglis — neiedomājami tālīnu vietu kaut kur otrā pasaules malā. Es to attiecināju uz Grabstrītu, kuru apdzīvoja nabadzīgi rakstnieki — šo bojā gājušo sapņu ielu. Viņiem tā bija sava veida Patagonija — vieta, kur tu pazūdi, tevi aprij. Četvina grāmata par Patagoniju, protams, ir kas pilnīgi cits. Viņš ir pūrists ar neiedomājami skaistu stilu. Taču viņu lasot, nepamet iespaids, ka tu klausies stāstu, kādus mēdz stāstīt viesībās — labi ievingrinātu un aizraujošu. Viņš stāsta labi, taču līdz galam tu nekam nenotici.

RL: Altajā ir ticējums, ka dvēseli iespējams sastapt tikai nāves brīdī. Sakiet — kur jūs gribētu mirt?

Millers: Ne jau nu Rīgas Zivju restorānā! (Smejas.) Kas par drūmu jautājumu! Man šķiet… Ziniet, man ir tāda kā apsēstība ar dārziem. Es gribētu nomirt, teiksim, aprīlī, ziedošā ābeļdārzā, nāvīgi ievainots sirdī… Mirtu es vairākas minūtes, apkārt man zālē sēdētu draugi, cauri ābeļziediem es vērtos zilajās debesīs… Tas būtu ideālais scenārijs. Nu, protams, es miršu pieslēgts pie vadiem valsts slimnīcā Anglijā, bet man patīk iedomāties, ka varētu būt arī citādi. No dramaturģiskā viedokļa pieņemami būtu arī tikt nošautam, aplaupot banku Meksikā. Mazbērniem būtu par ko runāt.

RL: Vai jums ir bērni?

Millers: Nav. Man gribētos uzreiz tikt pie mazbērniem.

RL: Tā jau gribētos katram!

Millers: Īru rakstniece Flanagane savā Trešajā policistā stāsta par kādu īru pāri. Viņi grib bērnu, taču negrib tērēt laiku, to audzinot. Pēc ilgiem eksperimentiem sieva beidzot dzemdē — pusmūža spānieti. Man tā liekas fantastiska ideja.

RL: Gundega Repše Dienā stāsta, ka jūs vienmēr esot gribējis būt rakstnieks. Vai tiesa?

Millers: Nu, nezinu vis. Bērnībā es gribēju būt karavīrs, dienēt armijā. Man patika viss, kas saistīts ar militārām būšanām. Taču patiesībā man par to visu nebija ne mazākās saprašanas, es iztēlojos Napoleona armiju. Un tad es nokļuvu skolā, kas atradās netālu no britu armijas bāzes, un armijas dzīves realitāte man nepavisam negāja pie sirds. Tikai astoņpadsmit gadu vecumā es sapratu, ka man vajadzētu rakstīt. Man nebija ne jausmas, ko nozīmē rakstīt, taču visa iepriekšējā pieredze mani bija novedusi līdz atziņai, ka tas būtu tikai loģiski. Tas bija viens no tiem retajiem brīžiem, kad tu saproti, kas esi un kas tev jādara. Manā dzīvē tādu nav bijis daudz.

RL: Lasot jūsu romānu, tomēr rodas ie­spaids, ka jums ir bail no rakstīšanas virspusības — apmēram tādas pašas bailes, kādas sāk izjust Kazanova par savu dzīvi. Pretsvars tam it kā ir Semjuels Džonsons.

Millers: Jā, kad Kazanova pirmoreiz sastop Džonsonu, viņam tiešām liekas, ka tas ir stabils, pamatīgs, nopietns vīrs, kamēr viņu pašu māc bažas par savu virspusīgumu, gaisīgumu, substances trūkumu. Viņš pat salīdzina sevi ar miglu — tā izklīdīs un Kazanovas vairs nebūs. Un protams, arī man ir bailes no virs­pu­sības, tā tam arī jābūt. Es gribu, lai tas, ko es rakstu, ir godīgi — bet šāda veida dzīves izpratne nāk ļoti lēnām. Iespējams, ka agrāk man bija šādas īsti kazanoviskas bailes — ka esmu par vieglu, bez džonsoniska svara. Taču izrādās jau, ka arī Džonsons var būt visai gaisīgs — un tas Kazanovu ļoti satrauc.

RL: Prusts savu lielo romānu ciklu, šķiet, rakstīja ar mērķi radīt, uzbūvēt, nostiprināt savu “es”…

Millers: Prusts tapa tāpēc, ka rakstīja par sevi? Droši vien jums taisnība. Šī rūpīgā detaļu vākšana, šī savas dzīves, pagātnes, pazīstamo vietu rekonstrukcija nozīmēja izveidot Prustu. Kas gan cits viņam atlika? Citādi būtu tikai šis slimīgais vīrs savās korķa sienās, kurš dzīvojis it kā nelietderīgu dzīvi. Ar šo gigantisko romānu viņš sevi ir izglābis. Rakstot man laikam ir līdzīgas izjūtas, kaut gan es nerekonstruēju savas dzīves detaļas gluži tādā veidā. Tas, ko rakstu, ir tīra fikcija, vienkārši stāsti par kaut ko.

RL: Tātad jūs nekonstruējat kādu “es”?

Millers: Nu, droši vien jau konstruēju… Re, runāju pats sev pretī. Bet man tā ir vairāk maskarāde, karnevāls. Es radu dažādas sevis versijas, apvelkos dažādus kostīmus. Es konstruēju netiešāk. Bet jā, tā ir sava veida sevis uzturēšana… Tas ir sarežģīti, jo vienlaikus mani neinteresē rakstīšana kā pašizpausme. Es negribu nodarboties ar darba terapiju. Bet tas viss, protams, ir dziļi personīgi un intīmi — drīzāk pats rakstīšanas process, nekā brīdis, kad grāmata pabeigta. Tieši rakstot es jūtos nepastarpināti klātesošs, iesaistīts pasaulē. Vismaz brīžos, kad rakstu labi.

RL: Jūsu grāmatā daudz vietas atvēlēts Londonas smaržām. Pēc kā smaržo mūsdienu Londona?

Millers: Pēc izplūdes gāzēm, pēc nemazgātiem trotuāriem. Un, protams, dažviet pēc kapučīno un dārgiem parfīmiem. Bet Kazanovas laikā, kad nebija tādas satiks­mes, aromātu buķete droši vien bija daudz krāšņāka.

RL: Kā jūs komentētu kādas jaunas krievu dāmas izteikumu, ka Londona ir elle skaistām sievietēm? Proti — viņu ir tik daudz, ka neviens tām nepievērš uzmanību.

Millers: Tā tik ir doma! Parīzē gan viņām klājas vēl grūtāk… Nu, pilsētā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju visa ir daudz, daudz arī skaistu meiteņu — kaut gan diez vai tieši skaistu krieviešu skaits būs tik liels. Bet Londonā var atrast visu ko, visdažādākos cilvēkus. Skaistai meitenei, kurai kabatā ir nauda un kura nebaidās to tērēt, tomēr ir daudz iespēju. Ja naudas nav, Londona ir diezgan naidīga vieta. Katrā ziņā naidīgāka par Parīzi, kur iespējams normāli dzīvot arī par daudz mērenākām summām.

RL: Jūs tagad dzīvojat Parīzē?

Millers: Jā, pēdējo pusotru gadu. Bet es gribu uz kādu laiku atgriezties Anglijā. Tur dzīvo cilvēki, kas man ir tuvi, kaut gan kā pilsēta man Parīze patīk labāk — tā ir maigāka, dzīves temps nav tik agresīvs. Londonā man dzīvo māsa. Kad viņa atbrauc ciemos, paiet ilgs laiks, kamēr izdodas viņu nomierināt un pieklusināt.

RL: Romānā jūs atsaucaties uz “džentlmeņu republiku”. Vai jūs esat šādas republikas piederīgais?

Millers (smejas): Nu, varbūt vārdu republikas. Džentlmeņu republika… Jā, man liekas, kādreiz tāda pastāvēja — tā balstījās uz līdzīgu pasaules uztveri, audzināšanu, varbūt arī izcelsmi, kaut gan Kazanovam jau šī izcelsme nebija neko ievērojama. Tomēr tas bija kaut kas tāds — kultūra, manieres — kas ļāva saprasties spānim, francūzim, Baltijas muižniekam. Tagad mēs esam daudz vairāk sašķelti, vienīgā kopīgā kuItūra, ja tā to var saukt, ir MTV un McDonald’s.

RL: Vai jūs esat kāda kluba loceklis?

Millers: Nē, es nepiederu itin nevienai organizācijai, vispār nekam.

RL: Kurā Anglijas pusē jūs jūtaties vislabāk?

Millers: Es esmu no dienvidrietumiem, no lauku apvidus, kur ir daudz sīku upīšu, tīreļi, zaļums. Mūsu dzimta tur dzīvo jau kopš seniem laikiem. Es izjūtu zināmu nostalģiju, kaut gan negribētu tur dzīvot. Varbūt man vienkārši vajadzīga doma, ka tāda vieta pastāv.

RL: Runā, ka Kazanovas pēdējie vārdi bijuši: “Esmu dzīvojis kā filozofs, bet mirstu kā kristietis.” Kā jūs raksturotu viņa kaislību uz filozofiju — un kāda bija šī filozofija?

Millers: Man šķiet, Kazanova būtu pārsteigts, ka mēs viņu atceramies par to, ko viņš nebūt neuzskatīja par galveno savā dzīvē. Iedomājieties, ka jūs strādājat žurnālā un rakstāt izcilus rakstus, bet jūs atceras tikai tāpēc, ka esat bijis arī ciešams pavārs. Kazanova katrā ziņā uzskatīja sevi par rakstnieku. Starp viņa papīriem ir traktāti par matemātikas problēmām, Venēcijas vēsture, Iliādas, Dekamerona tulkojumi… Šai ziņā viņš sevi uztvēra visai nopietni. Par to kristietību — nu, nezinu… Jaunībā, tiesa, viņš bija guvis kristīgu izglītību. Bet viņš bija reālists, izteikts pragmatiķis. Maģiju viņš izmantoja tikai tālab, lai lētticīgākus ļautiņus apvestu ap stūri. Viņam piemita milzu pašpārliecība, viņš bija ļoti asprātīgs, savukārt fiziski — ļoti robusts. Nekā īpaši filozofiska viņā nebija — varbūt tur arī slēpās viņa spēks, ka neko viņš sevišķi neanalizēja līdz pat brīdim, kad sāka novecot un dzīvot kļuva drusku grūtāk. Atkal un atkal redzēt tās pašas sejas, tikai acis ar katru gadu kļūst kādu nieku sarkanākas, sejas krunkainākas… Tad jā, tad viņš kļuva apcerīgāks — kā jau tas zināmā dzīves brīdī notiek ar mums visiem, nu, tādā paģiru rītā.

RL: Vitgenšteina pēdējie vārdi it kā bijuši: “Sakiet viņiem, ka man bija brīnišķīga dzīve”. Kā jums šķiet, vai Kazanova būtu teicis to pašu?

Millers: Kazanovas vecumdienas nebija laimīgas — viņš bija vientuļš, viņš bija pārdzīvojis daudzus savus draugus un mīļākās, viņš nevarēja atgriezties Venēcijā, pret viņu neizturējās ar cieņu, kādu viņš jutās pelnījis — tomēr man šķiet, ka viņš būtu atzinis savu dzīvi par laimīgu. Viņam nāktos atzīt, ka viņš nav palaidis garām nevienu iespēju, ka viņš dzīvojis pa īstam un kopumā šī dzīve bijusi laimīga.

RL: Jūsu romāns norisinās nāves klātbūtnē, taču tas ir stāsts par mīlestību. Vai jūs piekrītat, ka tieši nāve ir tas, kas piešķir mūsu dzīvei vērtību? Mīlestība to nevar, jo tā nerada nekādu distanci pašam no sevis.

Millers: Jā, es piekrītu, ka nāve piešķir dzīvei tās galīgo formu. Citādi tā ir plūstoša, to iespējams mainīt. Kazanova varbūt arī līdz galam nesaprot, ar ko viņš sastapies, taču viņš, piemēram, piezīmē, ka, pieskaroties Marī Šampijonai, viņas ķermenis šķita auksts. Savā ziņā tas ir tāds Tūkstoš un vienas nakts stāsts. Kazanova pārdomā, vai šis ir pēdējais stāsts, vai varbūt pietiek laika vēl kādam. Savos memuāros viņš atzīst, ka notikumi Londonā iezīmē­juši pagriezienu, pēc kura sākās viņa garais, mokošais noriets. Var jau būt, ka tas vienkārši bija brīdis, kurā viņš jutās apjucis — ne vien attiecībā uz Marī, bet attiecībā uz visu dzīvi; viņš pārdomā, kādas ir viņam pieejamās alternatīvas un galu galā, manuprāt, saprot, ka alternatīvu nav. Mēs esam nolādēti dzīvot tikai savu dzīvi, būt tādiem, kādi esam — mēs nevaram sevi izārdīt un pārtaisīt pēc cita parauga.

RL: Kādā dzejolī, kuru Semjuels Džonsons veltījis savai draudzenei trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā, viņš, šķiet, atzīst, ka tieši tajā vecumā arī sākas dzīves mijkrēslis. Vai jūs tam piekrītat?

Millers: Ak dievs, cik nomācoši! (Smejas.) Patiesībā es domāju, ka rakstnieks tā ap četrdesmit, kā pašlaik es, ir vēl ļoti jauns. Manuprāt, tiem, kas nav sasnieguši četrdesmit gadu vecumu, vispār vajadzētu aizliegt publicēt romānus. Tāpēc, ka vajadzīga pieredze — ne tikai pieredze vispār, bet rakstīšanas pieredze. Britu izdevēji vienmēr meklē jaunus ģēnijus — sevišķi labi, ja tie vēl ir arī glīti no vaiga — un tad nu tie divdesmitgadīgie arī raksta — par ballītēm, par kokaīna šņaukšanu… Tas jau viss ir skaisti, bet, manuprāt, vairāk mums visiem vajadzīga pilnasinīgāka, daudzplākšņaināka dzīves pieredze. Četrdesmit gadi šai ziņā varbūt ir pats apakšējais pakāpiens. Teodors Fontēns savu Efiju Brīstu sarakstīja, kad viņam bija jau pāri septiņdesmit. Nesen es recenzēju Nobela prēmiju ieguvušā Hosē Saramago romānu — arī viņam jau ir pāri septiņdesmit. Tur ir tāda nopietnība, tāds pieredzes dziļums, kādu ir neiespējami viltot. Un ziniet, man vispār patīk vecu rakstnieku sejas. Tātad jā, fiziski es varbūt jau esmu sācis sadalīties, bet kā rakstnieks es esmu vēl pavisam zaļknābis.

Pateicamies Zivju restorānam SKONTO par atbalstu intervijas tapšanā