Zatlera “laimīgā vaina”

“Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz jaunu, Eiropas Savienības valstīs izglītotu cilvēku. Tas ir milzīgs spēks, kas jāliek lietā, lai Latvija beidzot tiktu ārā no “bijušās padomju republikas” vai “tuvējo ārzemju” nenoteiktās zonas. [..] Jaunievēlētai Saeimai ir visas iespējas atraisīt sabiedrībā lielu pozitīvu enerģiju, ar kuras palīdzību varēs uzlabot arī tautsaimniecisko stāvokli. [..] Ir sasniegts mērķis, kura dēļ vispār notika ārkārtas vēlēšanas.”

Anna Žīgure, “Galvenais ir sasniegts”, ir.lv

Uzzinot par Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmumu ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, arī man radās iespaids, ka Rīkojuma Nr. 2 deklarētā motivācija atšķiras no tā patiesās motivācijas. Bijušā prezidenta kritiķi taisnīgi norāda, ka Zatlera kungs pārvērtās par taisnības cīnītāju tikai tad, kad viņam tas kļuva izdevīgi. Daudz apspriestajā Zoodārza sapulcē pirms vairāk nekā četriem gadiem, kurā – ja var ticēt avīžu ziņām – tika izlemts pazīstamo ārstu virzīt Valsts prezidenta amatam, Zatleram pret sev labvēlīgo oligarhu gribas izpausmi nebija iebildumu. Vārdu “oligarhs” prezidentam Zatleram līdz pat pēdējam laikam bija tikpat grūti “dabūt pāri lūpām” (Vaira Vīķe-Freiberga) kā Ušakovam izteikt vārdu “okupācija”. Pat kaismīgākais Zatlera atbalstītājs diez vai tic, ka Zatlers būtu krasi iestājies pret korupciju, atlaidis parlamentu un dibinājis Zatlera Reformu partiju gadījumā, ja iepriekšējā Saeima būtu gatava viņu atkārtoti ievēlēt par Valsts prezidentu. Ir jāatzīst, ka Zatlers atlaida Saeimu pirmām kārtām tāpēc, lai mēģinātu “aiziet ar paceltu galvu”, kā taisnības cīnītājs un uzvarētājs, nevis pazemojoši izzustu no mediju ziņām kā pirmais nepārvēlētais Latvijas prezidents. Rīkojums Nr. 2 ir Valda Zatlera politisks grēks, kuru nav iespējams attaisnot no motivācijas ētikas viedokļa. Ar motivācijas ētiku tiek saprasta filozofa Imanuela Kanta ideja, ka svarīgas ir nevis rīcības sekas, bet gan tas, cik šķīsts ir nodoms. Kants apgalvo, ka melot (liekuļot, zagt, krāpties utt.) nav ētiski, tādēļ melot tu nedrīksti principā un nekad – pat ja tavi meli var izglābt pasauli un cilvēku dzīvības. No šī viedokļa Zatlers rīkojās neētiski un neattaisnojami. Te vietā iebilst, ka politika nav joma, kurā ierasts meklēt sasniegumus ētiskā absolūtismā. Politikas spēles noteikumi, interešu sadursmes, partiju pretstāve, mediju kritika un nepārtrauktā uzmanība, cilvēku ambīcijas un neskaitāmi citi faktori rada vidi, kurā grūti saglabāt vai pat iecerēt labus nodomus un neaptraipīt to īstenošanas veidus. Tādēļ politiskos lēmumus mēdz vērtēt no utilitārisma viedokļa. Ar to tiek saprasta ētiska teorija, ka motīvi nav izšķiroši, svarīgs ir lēmuma vai darbības rezultāts. Ja rezultāts nes sabiedrisku labumu, palielina cilvēku labklājību un laimi, tad lēmums ir attaisnojams, pat ja tā pieņemšanas patiesā motivācija ir bijusi, piemēram, savtīga cīņa par politisko izdzīvošanu.

Sava veida versija par utilitārisma ētiku ir kristīgajā teoloģijā pazīstamais “felix culpa” jeb “laimīgās vainas” jēdziens. Ar to apzīmē Ādama un Ievas grēkā krišanu, kas paradoksālā kārtā ir cēlonis cilvēces pestīšanai. Atskatoties, Ādama un Ievas privātais grēks bija nepieciešams, lai pasaulē varētu nākt Jēzus un izpirkt cilvēces vainu. Kristum, tā sakot, nebūtu ko darīt, ja Ādams un Ieva pirms tam nebūtu grēkojuši. Tā Ādama un Ievas privātais grēks kļūst par “laimīgo vainu”, kurai var saredzēt attaisnojumu no sabiedriskā labuma viedokļa (ar sabiedrisko labumu te saprotot ne mazāk kā cilvēces atpestīšanu Kristū). Citiem vārdiem sakot, “laimīgā vaina” norāda uz fenomenu, kad ētiski apšaubāmi iecerēta rīcība noved pie nepārprotami labvēlīgām sekām, šādi it kā attaisnojot sākotnējo “grēku”. Var jautāt, vai arī Rīkojums Nr. 2 par Saeimas atlaišanu būtu uzskatāms par Zatlera “laimīgo vainu”?

Intervijā franču televīzijai latviešu izcelsmes trimdas uzņēmējs un vēsturnieks Guntars Ābols reiz teica, ka, skatoties reportāžas par Berlīnes mūra “krišanu”, viņš domājis, ka tā ir retā reize, kad vēsture virzās pareizi. Visdrīzāk līdzīga sajūta – ka Latvijas vēstures virziens ir pareizs – daudzus, tostarp mani, pārņēma, skatoties Latvijas Televīziju ārkārtas vēlēšanu dienas vakarā. Iespēja pirmo reizi Latvijas vēsturē izveidot valdību bez Lemberga tiešas ietekmes (un, plašākā nozīmē, bez vecā tipa partijām), protams, ir tikai nepieciešams, ne pietiekams nosacījums valsts attīstībai eiropeiskā un civilizētā virzienā. Tā ir kā izveseļošanās no slimības, kas rada priekšnoteikumus, taču negarantē, ka dzīvē veiksies un klāsies labi. Tomēr politikai šķietami nepiemērotajam Zatleram ir izdevies sasniegt to, ko nespēja ne retoriski talantīgā un lieliski izglītotā Vaira Vīķe-Freiberga, ne godprātīgais finansists Valdis Dombrovskis, ne kāds cits. Proti, ar aktīvu rīcību panākt izmaiņas parlamentā, kas ļauj valdību izveidot no partijām, kurām nav demokrātijai postošas strukturālas atkarības no galvenā “akcionāra”. Var piekrist Annai Žīgurei, ka Saeimai un valdībai pirmoreiz būs morālas tiesības veidot saprātīgu dialogu ar rietumnieciski izglītotiem Latvijas cilvēkiem, kuriem 90. gadu politekonomiskās manieres ir svešas. Zatlera rīkojuma sekas, manuprāt, ir ievērojams panākums demokrātijas kvalitātei Latvijā. Taču – ja esam šādās domās, tad arī pats Zatlers – no viņa lēmuma rezultāta viedokļa – būtu jāuzskata par pagaidām izcilāko 21. gadsimta Latvijas politiķi.

Izlasot secinājumu iepriekšējā teikumā, gan kļūst neērti. Pat ja Zatlera vaina ir “laimīga”, viņa paša “drosmīgās pārvērtības” pārsniedz jebko, ko varētu labticīgi un saprātīgi pieņemt. Cilvēks, kurš ņēmis “pateicības” aploksnēs, iecelts par prezidentu politiski apšaubāmu darījumu rezultātā un savās personīgajās interesēs pieņēmis lēmumu par parlamenta atlaišanu, diez vai var mainīties tiktāl, lai kļūtu par politiskās ētikas jauno mērauklu. Tas ir, 11. Saeimas deputāta Zatlera pagātne neiztur jaunos standartus, kurus viņa Rīkojums Nr. 2 ir ienesis politiskajā procesā un attiecībā uz politiķiem. Tiesa, bijušais prezidents ir kaut kā spējis vēlētājus pārliecināt, ka viņa pārvērtībām var ticēt. Zatleram ir izdevies padarīt sevi par pārmaiņu ierosinātāju un adresātu vienlaikus, viņš pats simbolizē un iemieso pārveidojumus, kurus bijušā prezidenta lēmums ir izraisījis sabiedrībā un politiskajā vidē. Līdzīgi kā ierosinātie procesi virzās no apšaubāmas pagātnes uz, cerams, labāku nākotni, arī kādreizējais ķirurgs simetriski mainās tiem līdzi. Latvijas elektorāta gatavība attaisnot Zatlera grēkus un viņam personīgi visu piedot ir apbrīnojama un iedvesmojoša. Zatlera piemērs rāda ikvienam cilvēkam, cik neparastā veidā ir iespējams izveseļoties no savas pagātnes.