Zebras zivs smadzenes Leibnica dzirnavās

Japānas Nacionālā ģenētikas institūta zinātnieku grupa guvusi jaunus panākumus smadzeņu darbības izpētē – pirmo reizi pētījumu vēsturē video izdevies fiksēt, kā smadzenēs rodas domas, vēsta ārvalstu mediji.

Delfi, 3. februārī

Gandrīz tieši pirms 300 gadiem, proti, 1714. gadā, visnotaļ grūti saprotamā darbā ar nosaukumu “Monadoloģija” Gotfrīds Vilhelms Leibnics aicina lasītājus iztēloties mehānismu, kura struktūra rada domas, sajūtas un uztveri. Iedomāsimies, ka šis mehānisms ir tik liels, ka mēs tajā varam ieiet gluži kā dzirnavās. Ieejot šādās dzirnavās, mēs noteikti redzētu sviru kustēšanos, zobratu griešanos un tamlīdzīgas norises, bet pavisam noteikti mēs nespētu ieraudzīt neko tādu, kas paskaidrotu, kā šis mehānisms rada domas vai sajūtas. Ko Leibnics ar šo piemēru vēlas pateikt? Saskaņā ar vienu versiju, viņš grib parādīt, ka apziņu nav iespējams izskaidrot ar mehānisku principu palīdzību. Tomēr neatlaidīgāks lasītājs varētu vaicāt – kā gan šis Leibnica dzirnavu piemērs (kā to dažkārt mēdz dēvēt) var to parādīt? Vai tas nelīdzinātos manam izbrīnam par to, ka, lai arī mans mūzikas atskaņotājs atskaņo mūziku, pašā atskaņotājā iekšā – iztēlosimies, ka mēs to varam piepūst tikpat lielu kā dzirnavas, – mēs mūziku ieraudzīt nevarētu. Uz to varētu atbildēt, ka, protams, mūziku, stingri ņemot, redzēt nevar, to mēs varam klausīties. Tomēr Leibnics arī nesaka, ka šajā palielinātajā mehānismā mēs neredzētu domas, runa ir par to, ka mēs, vērojot mehānisma darbību, neredzētu neko tādu, kas varētu paskaidrot, kā šis mehānisms rada domas. Taču tādā gadījumā analoģija ar mūzikas atskaņotāja atskaņoto mūziku ir pavisam cits gadījums, jo cilvēks ar attiecīgu izglītību itin viegli varēs paskaidrot, kā šis mehānisms rada noteiktas gaisa svārstības, kuras mēs dzirdam kā mūziku. Tomēr kāds gan ir pamats izslēgt iespēju, ka līdzīgā veidā kāds varētu izskaidrot domu rašanos mehānismā vai smadzenēs, kuras Leibnics iztēlojas kā mehānismu? Varbūt mēs vienkārši ļoti slikti pārzinām šo mehānismu, kas arī ir cēlonis mūsu nespējai izskaidrot, kā šādā sistēmā ir iespējama apziņa? Varbūt mūsu stāvoklis, kad lūkojamies “Leibnica dzirnavu” mehānisma darbībā, ir pielīdzināms tam, kad kāds pirmo reizi ieraudzījis pulksteņa mehānismu? Šķiet, ka galvenais iemesls, kāpēc šie jautājumi varētu nešķist ievērības cienīgi, ir uzskats, ka pastāv milzīga atšķirība starp ķermeni jeb matēriju, no vienas puses, un “vielu”, kas veido apziņu, no otras. Ir taču skaidrs, ka mēs varam atdurties pret kāda cita cilvēka ķermeni, bet nevaram (vismaz burtiskā nozīmē) atdurties pret šī paša cilvēka domām. Ķermeņi aizņem vietu, bet domas – ne. Pārliecība par šāda nošķīruma pamatojamību savukārt sakņojas uzskatā, ka vismaz par vienu no šīm lietām mūsu zināšanas ir pietiekamas. Parasti, protams, tiek domāts, ka mēs pietiekami daudz zinām par matēriju. Un, lai gan nevar noliegt cilvēku panākumus fiziskās pasaules izziņā, der padomāt ne tikai par to, kas no šiem panākumiem izriet, bet drīzāk par to, kas neizriet. Kāds varētu iebilst, sakot, ka matērija jeb tas, ko mēs apzīmējam ar vārdu “fizisks”, ir abstrakcija. Tā ir abstrakcija, kas izsecināta no priekšstatiem un uztvērumiem, kurus mūsos izraisa, kā mēs pieņemam, dažādi ārpasaules objekti. Bet tas nozīmē, ka mūsu zināšanas par ārpasaules priekšmetu dabu ir būtiski atkarīgas no norisēm mūsu prātā jeb apziņā, savukārt šīs garīgās norises mēs zinām tieši, proti, bez pastarpinājuma. Piemēram, pat ne tik sen Bērtrands Rasels norādīja, ka fiziskā pasaule mums ir zināma tikai tiktāl, ciktāl ir runa par “tās laiktelpas abstraktām struktūras īpašībām”, bet ar to ir krietni par maz, lai mēs varētu pateikt, ka fiziskās norises pēc savas būtības atšķiras no garīgajām norisēm. Proti, tas varētu likt domāt, ka no tā, ko mēs zinām par fizisko realitāti, vēl nebūt neizriet, ka tā saucamās garīgās norises būtiski atšķiras no fiziskajām.

Bet kā tad ar zivīm, kuru smadzenēs, kā mums tiek apgalvots, japāņu zinātniekiem izdevies novērot domu rašanos? Šāda veida paziņojumi, kas piesaistījuši salīdzinoši plašu uzmanību šai nelielajai, bet zinātniskos pētījumos visai bieži izmantotajai radībai, varētu kalpot par liecību, ka Leibnicam pavisam noteikti nebija taisnība – ja mēs uzmanīgi ielūkojamies krietni palielinātās zebras zivs smadzenēs (un mūsdienu tehnoloģijas ļauj tās palielināt vismaz virtuāli), tad varam redzēt, kā rodas domas. Tomēr nākas atzīt, ka šoreiz viss ir krietni vienkāršāk. Minētā pētījuma rezultātus atspoguļojošajā rakstā “Ar uztveri saistītās nervu aktivitātes vizualizācija reālā laikā” japāņu zinātnieki runā par zebras zivs smadzenēs vērojamo tektālo neironu aktivitāti vizuālas uztveres laikā. Japāņu zinātnieku grupa ir izstrādājusi metodi, ar kuras palīdzību viņi spēj vizualizēt nervu aktivitātes izmaiņas zebras zivs reflektorajā redzes centrā (tectum opticum), kad zebras zivs pamana un satver medījumu – parasto tupelīti. Vai tās ir domas, kā apgalvo žurnālisti, par to zinātnieki saprātīgi klusē.