Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aki Kaurismeki
Tatjana, sargi savu lakatiņu, 1994
Pidä huivista kiinni, Tatjana; Aki Kaurismäki
Somu melanholijas meistara Aki Kaurismeki elegantā road movie liek piekrist kādam Holivudas kino darbinieka vispārinājumam, ka Ziemeļu režisori redz kaut ko tādu, “ko savā Kalifornijas gaismā neredzam mēs”. Daudz kas filmā notiek tumsā, arī lietū, tumšajā volgā un vietā, kuru patīkamā somu valoda uzreiz piedāvā daudzskaitlī – “Baari”. Švītīgais Valto ir apsēsts ar kafiju, roķerīgais Reino praktiski bez apstājas trimpelē alkoholu; abām sievietēm, kuras vīriešiem piebiedrojas pa ceļam, viņi nepievērš daudz uzmanības. Nekā jautra Kaurismeki skatītājam nekad arī nav piesolījis: skaidrs, ka dzīvē vienmēr pietrūks naudas; lai izdzīvotu, būs jādara kāds vienmuļš darbs, būs vientulība, un būs ļoti daudz jāsmēķē. Brīnumainā veidā uz to visu skatīties ir smieklīgi un aizkustinoši, jo, kā vienā intervijā teica Kaurismeki: “Ja jau nekādu cerību nav, tad nav iemesla arī pesimismam.” Bet vispār, ja nu Kaurismeki grib kaut ko pateikt, tad, liekas, to, ka par būtisko nerunā: tas vai nu ir klātesošs, vai nav, un šajā filmā jau nu noteikti ir. Varbūt tāpēc arī tāds filmas nosaukums – ka jānosargā.