Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Akira Kurosava
Rasjomons, 1950
Rashomon, Akira Kurosawa
Gluži kā Rasjomona vārtu drupas filmā kalpojušas vien par jumtu, kur no lietus patverties skrandām apsegtam mežcirtējam un garīdzniekam, tā arī pats vārds Rashomon ar laiku sācis apzīmēt nevis vēsturiskus pilsētas vārtus, bet gan notikumu, kas skaidrots savstarpēji pretrunīgos veidos.
Kāds ceļinieks atklāj, ka lietū izmirkušo vīru vienlīdz satriektie, nekurienē vērstie skatieni atspoguļo pārdzīvojumus par nesenu slepkavību – ticis nogalināts kāds augstmanis, kurš ceļojis ar savu sievu, ko iekārojis kāds bandīts. Zināms ir vien tas, ka augstmanis ticis nogalināts. Taču vainu par slepkavību tiesas priekšā ir gatavs uzņemties ikviens iesaistītais. Bandīts caur maniakāliem smiekliem sniedz jūsmīgu liecību, kurā izceļ savu izmanību, ar kādu varonīgā duelī nogalinājis augstmani. Sieva stāsta, ka tikusi izvarota un vīra nosodošā skatiena priekšā paģībusi, uzkrizdama viņam ar dunci. Neklusē pat paša nogalinātā augstmaņa gars, kurš ar šamaniska rituāla palīdzību atzīstas pašnāvībā.
Lietum norimstot un saules stariem ielīstot caur vārtu dēļu šķirbām, visi trīs vīri, par spīti tam, ka nozieguma atrisinājums nav atrasts, piepeši atgūst ticību cilvēcei. Šī austrumnieciski idilliskā noslēguma tirdīti, filmas aktieri jautājuši režisoram, ko tas viss nozīmē, un pretī saņēmuši paredzami poētisku atbildi: “Rasjomons” atspoguļo dzīvi, un dzīve ne vienmēr sniedz gatavas atbildes.