Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksanders Lipschütz
Kāpēc mēs mirstam?
Rīga: Atdzimtne, 1929
Nav šaubu, ka mazo grāmatiņu Doras Švīkul latviskojumā, ar Nīčes citātu epigrāfā (“Also sprach Zarathustra: Wichtig nehmen alle das Sterben”) un 32 zīmējumiem, drukātu “Latvju Kultūras” spiestuvē Tērbatas ielā 15/17, man uzdāvinājis kāds jokmīlis draugs, kurš labi pazīst manas noslieces, un man padomā ir vairāki, kuri varētu pamatoti pieņemt, ka mani spētu sajūsmināt jau grāmatas nodaļu nosaukumi vien. Piemēram, “Nāve un baciļi” vai “Viendienas mušas nāve”. Nerunājot par jauko arhaisko poētiku, kādā šis “daudzus izdevumus piedzīvojušais” darbs radīts, tas, kā saka tulkotāja Doras kundze, “nav zaudējis savu dziļo, aktuelo nozīmi”, jo tajā “populāri, objektīvi un zinātniski apskatīti nāves būtība un viņas cēloņi”. Autors, Tartu fizioloģiskā institūta “prof., problēmas veteraņs” Lipšütz, iesācis ar prof. Mečņikova resnās zarnas baktēriju problēmu, izdara visnotaļ zinātnisku secinājumu, ka “arī bez resnās zarnas saulainos laikos nedzīvosim mūžīgi, bet tāpat kādreiz novecosim un mirsim”. Tiesa gan, tālāk par apsvērumu, ka “cilvēkus tik agri gulda kapu kopiņā tāpēc, ka tiem trūkst labierīcību”, Tartu profesors netiek. Jūs, protams, smiesities, kāpēc Tīrons lasa tādu sviestu, taču ņemiet vērā, ka jebkurš, pat smieklīgs, atgādinājums par nāvi apziņai palīdz nonākt tajā koncentrācijas pakāpē, kas tai nepieciešama dzīvei.