Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Žolkovskis
Erosipēds
Maskava: Водолей Publishers, 2000
Ar laiku arvien vairāk patiesības atklājas nevis tiešos apgalvojumos, bet veidā, kā kaut kas tiek pateikts. Krievu literāta un krievu literatūras pasniedzēja Kalifornijā, kādreizējā valodas strukturālista Aleksandra Žolkovska, literāro “vinješu” grāmata iekļaujas to skaitā, kurās svarīgākais ieslēpts skaidrā, vieglā un šķietami caurspīdīgā izteiksmē, bet līdz nāvei nopietnus stāstus aizvieto bezrūpīgas anekdotes, kuru biogrāfisko reālismu atceļ valodiskā pabeigtība. Vienlaikus grāmatā var atrast daudz sīkumu un nieku, kas padara taustāmus abstraktos priekšstatus par laikiem un cilvēkiem. Piemēram, priekšstatu par 60. gadiem PSRS var jauki papildināt tāds vienkāršā padomju cilvēka apģērba aksesuārs kā “plašķis, kurā dzer alu”. (Es atvainojos par “plašķi”, bet patiešām nezinu, kā to citādi saukt. Lietusmētelis? – Nav tas.) Padomju lingvistikas celmlauzis Andrejs Zaļizņaks raksturots ar viņa paša stāstiņu par to, kā viņš ar savu moskviču neveikli iegriezies ceļā milzīgam pašizgāzējam, kura šoferis izliecies no kabīnes un sācis kliegt... “Dāmu klātbūtnē es nevaru atkārtot, ko viņš burtiski teica, tādēļ pateikšu to semantiskā veidā: “Ak, neuzmanīgais svešiniek! Man šķiet, tevi vajadzētu gan sodīt ar sitienu pa seju.””