Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alēns Renē
Pērn Marienbādē, 1961
L’année dernière à Marienbad, Alain Resnais
“Pērn Marienbādē” ir viena no hipnotiskākajām filmām, un iespējams jebkāds tās skaidrojums. Kā teicis tās režisors Alēns Renē: “Es nezinu, vai manā filmā ir viens galvenais varonis vai divi.” Sākumā var šķist, ka filmas vēstījumā vienīgais neapstrīdamais fakts ir tas, ka Vīrietis apgalvo Sievietei, ka viņa pagājušajā gadā tam zvērējusi mīlestību un solījusies pēc gada pamest vīru. Tomēr tikpat veiksmīgi to var aplūkot no Sievietes skatpunkta: viņa, iespējams, vēlas, kaut būtu zvērējusi Vīrietim, ka to mīl, un būtu spējusi pamest vīru. Savukārt vienā no filmas sākuma ainām ir kadrs, kad kāds viesnīcas iemītnieks aplūko pie sienas gravīru – tajā redzams parks, kur risinās daļa no filmas darbības. Varbūt Sieviete un Vīrietis, viņu nenotikusī mīlas dēka, ir šī anonīmā kunga iedomas? Maniakālo nepieciešamību atrast kaut vienu skaidrojumu atsver filmas tēlu sapņainais magnētisms un ritms. Kad Sieviete, kuras kurpei nolūzis papēdis, pieklibodama nāk pa parka celiņu, plānais kleitas audums pland vējā, kā gaudas biedē un vilina, bet fonā uz krēslaino debesu fona redzama barokāla viesnīca, sabrūk robeža starp sapni un īstenību, un rodas nostalģiska vēlme reiz apjēgt, vai bez iekāres un intimitātes eksistencei iespējama vēl kāda jēga.