Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alfreds Hičkoks
Logs uz sētu, 1954
Rear Window, Alfred Hitchcock
Ja mēs nezinātu, kas ir Alfreds Hičkoks, filmas plakāts un anotācija varētu radīt maldīgu iespaidu par savādu stāstu, kurā “okšķerīgs fotogrāfs ratiņkrēslā ar iespaidīga izmēra binokli izspiego kaimiņus, kas nevīžo pirms slepkavības aizvilkt žalūzijas”. Un, patiesību sakot, šis apraksts varētu būt itin precīzs Kornela Vulriča īsā stāsta “Tai bija jābūt slepkavībai” kopsavilkums. Tomēr Alfreda Hičkoka ekranizācija liek aizmirst, ka Džeimsa Stjuarta tēlotā Džefrīsa darbībām varētu pārmest neētiskumu.
Skatītājs notikumus redz caur “dubultu lēcu” – ar fotogrāfa acīm, kas lūkojas binokļa vai 400 mm objektīva stiklos. Tas tikai pastiprina nerimstošo spriedzi un liek skatītājam bezspēcīgi noraudzīties un nepacietībā ciest – kas, kā atzinis režisors, ir viens no viņa galvenajiem mērķiem. Ne mazāk iedarbīgi ir arī citi Hičkoka “spīdzināšanas rīki”: Džefrīsa iemīļotās Līzas (Greisa Kelija) pakļaušana briesmām, kā arī skatītāja turēšana neziņā, vai viss fotogrāfa redzētais nav bijusi bezdarbības iespaidā radusies iedoma vai sapnis. Tomēr, atsaucoties uz paša meistara vārdiem, pat viņa uzņemtā “Pelnrušķītē” skatītāji karietē meklētu līķi. Tādēļ mums neatliek nekas cits kā gaidīt, kad beidzot kļūs skaidrs – kurš vainīgs šoreiz.