Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alise Joste
Alise Joste
2011, I Love You Rec.
Iesākumā bija meitene
Skaisti un pārsteidzoši ir pamanīt, ka mūsdienu guļamistabas datoru studiju un samplēto skaņdarbu laikmetā akustiskā ģitāra joprojām var būt dzīvs un kādam tuvs mūzikas instruments, kas ļauj radīt mūziku ar saviem desmit pirkstiem, cieši piespiestu pie sirds un rezonējošu ar personisko elpu. Pirmajā brīdī ir grūti noticēt tik tīram un nevainojamam rezultātam – Alise Joste ir ierakstījusi debijas soloalbumu, izmantojot tikvien kā savu balsi un ģitāru, minimālus studijas efektu paņēmienus un iejūtīgu producenta darbu. Sākumā šķiet, ka tā ir viena vienīga dziesma, kas nebeidzas un turpina skanēt, taču pamazām tu sāc pamanīt nianses un nobīsties no domas – kā būtu, ja to pārvērstu popmūzikā, liktu tai rotēt radio un dārdēt lielkoncertos? Gribētos cerēt, ka tas nenotiks un mūsdienu izklaides industrija nepamanīs šo lielisko stila un nodomu tīrības paraugu. Alise liek no jauna noticēt 60. gadu romantiskajiem ideāliem, savienojot Vašti Bunjanas, Džūdijas Kolinsas vai Melānijas Safkas dabiskumu ar Demjena Raisa smeldzi un melodiskumu: „Mazs duncītis tev kabatā un viens pantiņš īss vēl padomā, un tu skaiti, kamēr pats vēl dzīvs, un tad dur, tad mugurā sev dur. Un gadsimtu gadsimtus vēlāk kāds nāks un rētas uzplēsīs, bet tu skaiti, kamēr pats vēl dzīvs, tu skaiti, lai rētas dzīst, bet nedzīs, nedzīs vairs.”
Līdzīgi: Vashti Bunyan „Lookaftering”, 2005