Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anatolijs Naimans
Necilo paaudžu cēlais gals
Maskava: Eksmo, 2003
Viņu var saprast, kā var saprast kādu, kam par laimi vai nelaimi gadījies dzīvot blakus ģēnijam, un, ja ar Brodski liktos par maz, var pievienot Ahmatovu. Ar sirmo metresi Naimanam, šķiet, bija vistuvākās attiecības no “Ahmatovas bāreņu” kompānijas. Runa ir par četriem jauniem Ļeņingradas dzejniekiem – Reinu, Naimanu, Bobiševu un Brodski, kuru attiecības savijās tā, ka Naimans apprecēja Reina šķirto sievu, bet Bobiševs pārtvēra Brodska sievieti; vieni izrādījās cietēji, bet otri – nelieši. Godīgi sakot, nekas Naimana grāmatā par sliktu viņam neliecina: tā ir ar pašcieņu uzrakstīta proza, kuras autors, atskatoties uz savu mūžu, cenšas saglabāt epikūrisku stāju. Mēs rakstījām nevis tādēļ, ka gribējām būt dzejnieki, bet tādēļ, ka to varējām Jevtušenko un Vozņesenska diskreditētajā pasaulē – apgalvo Naimans, un tas nav slikti teikts. Saskaņā ar grāmatas plānu, pēc Brodska nāk Dievs, un līdz ar to pēdējā grāmatas daļa nav baudāma – kāpēc tā, es vēl neesmu izdomājis, bet sūtu interesentus pie Nazianzas Grēgorija.