Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Kodresku
Posthumānais dadas ceļvedis: Carā un Ļeņins spēlē šahu
Prinstona un Oksforda: Princeton University Press, 2009
Grāmatas formāts, kā jau ceļvedim pieklājas, ļauj to ērti iebāzt džīnu pakaļējā kabatā vai rokassomā (ja vien posthumānie radījumi tādas nēsā). Grāmatas saturs - neērts buržujiem (vai kā nu tos tagad politkorekti dēvēt), buržujiskajiem bohēmistiem un akadēmiķiem, kuri dadu un dadaistus gribētu “aizmirst” 1916. gada Cīrihē kā modernisma marginālu apakšstrāvojumu. Nē, apgalvo Kodresku, dzejnieka/impresārija Tristana Carā un katoļu mistiķa Hugo Balla romantiski absurdā “niekošanās” bija būtisks pretmets ne tikai “mašīnprogresa” apoloģētiem futūristiem, bet arī saltajam politiskajam aprēķinātājam Ļeņinam, kurš arī tolaik uzturējās Cīrihē, un tās šķietamajā bezjēgā ir kas derīgs mūsu pārlieku “jēdzīgajai” pasaulei. Var noraidīt Kodresku tēzes un norādīt, ka ne visām viņa iztēlotās šaha spēles figūrām piederas tā krāsa un gājieni, kādus viņš tām pieraksta, taču Kodresku aumaļainajai asociāciju plūsmai - no viduslaikiem uz mūsdienām un atpakaļ, no sirreālisma uz gotiskajiem vampīru kultiem, no kreisajām revolūcijām uz kristiešu karnevāliem - ir bauda ļauties. Šaha mačs gan turpinās joprojām, spēles iznākums nav skaidrs, tomēr gribētos ticēt, ka dadaistiem vēl ir kāda cerība.