Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anrī Kartjē-Bresons
Dialogi: intervijas un sarunas
Sanktpēterburga: Klaudberri, 2015
Gribas parakstīties zem katra viņa vārda. Tā nav daiļliteratūra, sarunas (intervijas) ar franču foto klasiķi Kartjē-Bresonu ir pavisam vienkāršas un caurspīdīgas, bet rezultāts ir satriecošs. Kartjē-Bresons it kā nemaz nerunā par fotogrāfiju, bet par to, kāpēc fotogrāfija var izdoties, – un tieši par to viņš, kā izskatās, ir labi padomājis. Gandrīz vai gribas noticēt, ka nekādas fotogrāfijas skološanās viņam nav bijis (tikai gleznošana), bet svarīgākais, kas izveidojis viņa fotografējošo ķermeni, ir bijuši trīs gadi, ko viņš pavadīja Indijā, Birmā, Ķīnā un Indonēzijā. Fotogrāfijas izdošanos Kartjē-Bresons saista ar kādu īpašu “atcerēšanos”, turklāt, to sakot, atklāti atsaucas uz Prustu. Lai šī atcerēšanās uzņēmumā īstenotos, vajadzīgs noteikts sasprindzinājums. Un vēl – ir jāmeklē vieta, kur nonākt īstajā laikā. To es jau it kā zināju, taču nezināju, ka Kartjē-Bresons to pasmēlis no kardināla de Reca memuāriem: “Pasaulē nav nekā tāda, kam nebūtu izšķirošā brīža.” Kādā brīdī fotogrāfs runā, runā, bet pēkšņi pēc kādas savas atbildes nosaka: “Ak Dievs, kas par pļāpām...” Pēdējā grāmatiņas intervija beidzas ar jautājumu: “Bet ko jūs cauru dienu darāt?” Un Bresona atbildi: “Un kā jūs domājat? Skatos...”