Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anrī Kartjē-Bresons
Iedomātā realitāte
Maskava, Sanktpēterburga: Limbus press, 2008
Domājot par Bresona fotouzņēmumiem, gribas vairāk uzzināt par pašu Bresonu un mēģināt atrast kādu atbilstību staip viņa fiksētajiem dzīves mirkļiem un fotogrāfa iekšējo uzbūvi, ja drīkst tā teikt. Bresona piezīmju grāmatiņa šajā sakarībā dod pārsteidzoši maz, vai arī es no tās cerēju pārāk daudz. Bresons gan norāda uz “uzmanības koncentrāciju, gara disciplīnu, atvērtību iespaidiem un ģeometrisko proporciju izjūtu”, tomēr visa šī “virtuve” nepasaka neko par viņa apbrīnojamajām fotogrāfijām, kuru noslēpums, kā viņš pats to formulētu, “ir vienlaikus gan uzdot jautājumu, gan arī sniegt atbildes uz to”. Paliek mazliet tā kā žēl to mirkļu, kuri nav iesaistīti nekur tālāk ārpus fotogrāfijas un kuru jēga ir tik īsa. Vienlaikus Bresons cenšas pateikt kaut ko labu par daudzajām valstīm, kur fotografējis, un cilvēkiem, ar kuriem dzīve viņu sanesusi kopā. Tādēļ viņa 1967. gada Žana Renuāra fotogrāfiju man tagad papildina arī viņa pierakstītais: “Taču Žans nebija cīnītājs: kā liels dzīvnieks, ko aplenkuši odi un knišļi, viņš glābās bēgot.”