Baktērijas un vārdi

Varbūt tas kādam arī liksies dīvaini, bet viena no poētiskākajām izstādēm šogad man likās Rasas un Raita Šmitu, Mārtiņa Ratnika un skaņu mākslinieka Voldemāra Johansona izstāde “Baktēriju baterija nr. 5” (starptautiskā jauno mediju kultūras festivāla “Māksla+Komunikācija” ietvaros, festivāla tēma bija māksla pielāgoties – Art of Resilience). Izstādes struktūra likās kā “izsijāta”, tā neizskatījās kā klasiska izstāde – telpa bija pat nemīlīga un tukša un vairāk atgādināja kādu sen pamestu laboratoriju. Pat neiedziļinoties visās teorijās par “eksperimentiem ar jaunākās paaudzes “zaļās enerģijas” tehnoloģijām un sonificēto (dzirdamo) elektrības iegūšanas procesu no ūdenī dzīvojošām baktērijām”, mani apbūra neskaidra nojausma par kaut kādu nākotnes estētiku, kurā vairs nav mums pierastās mākslas formas “balansa”, bet ir dīvaina mijiedarbība starp telpā un laikā izmētātām tehnoloģijām, bioloģiskām sistēmām, elektroniskajiem tīkliem un vientuļiem (?) cilvēkiem, kas cenšas izdzīvot.

Video translācija no kāda Latvijas dīķa, kurā redzamas tur mītošās baktērijas, kas “strāvo” elektroimpulsus uz izstāžu telpu un kas fiksējas uz monitora, tikai pastiprināja esošā sirreālismu. Sirreālisma klasiķi te berzētu rociņas. Kur tad poēzija, jūs jautāsiet? Domāju, tā ir atskaņās no kādas jaunas tēlu sistēmas, kas neatvairāmi tuvojas. Kādas būs tās izpausmes un mūsu vieta tajās, pat grūti iedomāties. Es to pagaidām raksturotu kā DOMFORMU – spēju savā uztverē (galvā, kamēr pagaidām tāda ir) savienot visattālinātākās vietas, neiespējamākos gadījumus, dīvainākos brīnumus un neredzamās lietas, un, jā, arī pavisam citādas cilvēciskās attiecības. Iznāk tāda kā informatīvā skulptūra. Mēs jau neapzinoties dzīvojam šajā pasaulē – starp tehnoloģijām mākslas ietvaros un mākslām tehnoloģiju ietvaros. Taču emocionālā potence jaunai sasaitei ar pasauli vienalga paliks tēlainība. Izdzīvošanas potence.

“Baktēriju baterijas” gadījumā – tā ir bioenerģija, kas rodas, dzīvām baktērijām ražojot elektroenerģijas impulsus un ļaujot mums tos nolasīt. Doktora Leonarda Laganovska gadījumā tie ir jēdzieni, kas sakārtoti ģeometriskā progresijā darbā “Cornernaya” (2009) un kas rada mūsu smadzenēs enerģiju, kura līdzvērtīga dabiskajai. Kā dzeja, kas, kā zināms, arī var radīt gaismu. Ģeometrijas vizualizācija arī ir enerģijas veids. Tāpēc uzskatu, ka šīs divas pirmajā brīdī nesalīdzināmās lietas ir salīdzināmas. Mani var apstrīdēt, bet nedz bioenerģija, nedz vārda enerģija neatrodas dažādos līmeņos. Vārds ir kā baktērija, un baktērija ir kā vārds. Domforma savieno visu. Tās ir divas līdzvērtīgas enerģijas, kas nāk no dažādiem avotiem un rada vienotu efektu.

Mākslas darba formas vienojošā ideja ir vienkārša – radīt enerģiju. Neierastajam mākslā nav negatīvas nozīmes, drīzāk otrādi – tas var izrādīties jauns enerģijas avots. Tāpēc starp “Baktēriju baterijas” radītajiem bioenerģijas viļņiem un Dr. Laganovska radītajiem ģeometriskajiem viļņiem būtiska ir vēl viena kopīga lieta – mūsu personīgās jūtas un prāts. Lai cik tas banāli arī skanētu un lai kā to apstrīdētu mākslas zinātnes speciālisti – viss notiek tieši tur. Varbūt bio un psiho ir viens un tas pats?

Enerģiju mēs radām tikai sevī. Tīru enerģiju.

Un, visbeidzot, izmantojot gadījumu, iebildīšu Ievai Lejasmeijerei, kura oktobra RL rakstīja par Arturu Bērziņu. Pirmkārt, Artura Bērziņa darbi “bez nosaukuma (veltītais laiks)” pieder pie tās pašas redzami neredzamās enerģijas darbu kategorijas. Otrkārt, māksla principā ir neredzama, lai cik materiāls būtu mākslas darbs.

Tāpat kā Ziemassvētki.