Binoklis

Maija Turovska

Binoklis

Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2003

Es neatceros, kad pēdējo reizi lasīju kādu grāmatu, kas nebūtu saistīta ar darbiem, taču prieks, ka “darbi” vienmēr saistīti ar paša izvēli – arī cilvēku ziņā. Deviņdesmitgadīgā un leģendārā kino un teātra kritiķe (filmas “Parastais fašisms” scenāriste un autore “klasiskajai” grāmatai par Andreju Tarkovski) Maija Turovska stāsta, ka patiesībā gribējusi kļūt par ķīmiķi, un šī likteņa “nenoturība” lasītājam uzdāvinājusi asprātīgu, daudz zinošu un šarmantu novērotāju, kāda viņa pilnā mērā izpaužas grāmatā, kas sastāv no rakstiem (feļetoniem) vācu presei. Tā nav nekāda “augstpierīga” proza: pirmais feļetons šajā krājumā veltīts salīdzinošajai tualešu analīzei, kas nobeidzas ar asprātīgo novērojumu, amerikāņu ūdens virpuļklozetpodā saskatot metafizisko Krievijas “acīti” (vai “aci”, ja atceramies Lielo brāli). Par Krieviju Turovska raksta ar mīlestību, neapejot ne Veņičku, ne “jauno krievu”, ne krievu stila reklāmas, ne komunālos dzīvokļus, ne krievu “matu”. Paldies Maijai, es pats nebiju aizdomājies: padomju valstī visus iedzīvotājus sauca par “biedriem”, bet atlika viņiem nokļūt “kur vajag”, un viņus sāka uzrunāt par “pilsoņiem”. Likteņa ironija: “pilsoniskās” sabiedrības celšana Krievijā izvērtās zeku (pilsoņu) plutokrātijā.