Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bonga
Hora Kota
2011, Lusafrica
Dziesma ar sprandu
Dziesma ir pārsteidzošs rīks, ar kura palīdzību cilvēki ir iemācījušies pateikt daudz ko tādu, ko citiem līdzekļiem būtu kauns vai pat neiespējami izdarīt. Ar dziesmu var atzīties mīlestībā, var skumt, gavilēt, iespļaut otram sejā, var dusmoties un ķircināt, var izrādīt spītu un neatkarību. Ne vienmēr emocijas ir acīmredzamas, dzēlīgas apdziedāšanās dziesmas var paust siltu un draudzīgu attieksmi, bet jautra popmūzikas viendienīte var būt dziļu skumju un bezcerības izpausme. Viens no dīvainākajiem daudzslāņu dziesmu žanriem ir cietumnieku dziesmas, kas šur tur pasaulē kļuvušas arī par komerciāli atdarināmu preci un tiecas ieņemt to pašu nišu, ko vācu šlāgeri vai amerikāņu kantrī. Vienkāršs, pat līksms ritms, lipīga melodija, vārdi, kuros ieliktas visas pasaules skumjas un aizvainojums, senu romanču un tautas balāžu harmoniskie risinājumi, taču tam visam pa virsu kā sejai pieaugusi maska – ņirdzīgā intonācija, kādā zeks sarunājas ar mentu, nesalaužamā brīvības mīlestība un aristokrātiski izaicinošais smīniņš, ar kādu droši vien tiesas priekšā stāvēja Oskars Vailds, Josifs Brodskis un pretvalstiskie komiķi Ūsainie brāļi no Birmas. Šo pašu intonāciju var saklausīt Angolas mūziķa Bongas dziesmās – brīžiem šermuļus izraisošā līdzībā ar krievu lēģeru folkloru. Lai gan iemesls nav tālu jāmeklē – Bonga 70. gadu sākumā iesaistījās Angolas neatkarības cīņās; būdams valsts čempions 400 metru skriešanā, viņš nogādājis ziņas dumpiniekiem, vajāts, aizturēts, izraidīts no valsts. Portugālē un Nēderlandē sācis dziedāt. Un dzied joprojām.