Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Boriss Bursovs
Dostojevska personība
Ļeņingrada: Советский писатель, 1979
Tiem, kuri stiepjas pēc Dostojevska biogrāfijas, lai noskaidrotu ko tādu, kas nav pateikts viņa darbos, nāksies vilties; taisnība vien ir Berdjajevam, kurš apgalvo, ka Dostojevska biogrāfija ir neinteresantāka par viņa daiļradi. (Varētu piebilst, ka rakstnieks un cilvēks nebūt nav viens un tas pats.) Ja pieņem, ka cilvēka personība arī nav tas pats, kas viņa biogrāfija, tad profesors Bursovs izvirzījis atklāti pretenciozu mērķi; grāmatā ir daudz aizraujošu detaļu par Dostojevski (paldies, lai arī bez avotiem un atsaucēm) un daudz profesora pārdomu, kuru vienīgā vērtība ir kaut kā organizēt garo tekstu. Lūk, Bursovs: “Ciešanas, apgalvoja Dostojevskis, attīra cilvēka dvēseli. Ko tur runāt – nepatīkama filozofija.” Bet, lūk, Dostojevskis (no Bursova): “Francūži, Dieva vārds, ir tāda tauta, no kā vemt gribas... Nekāda ideāla...” Lai kā Bursovs cenšas, vieglāk ir piekrist Čaikovskim, kurš vēstulē brālim raksta, ka Dostojevskis ir ģeniāls, bet antipātisks rakstnieks. Bet varbūt “Dostojevska personības” lasīšana ļauj ne vien padomāt, kāds viņš bija cilvēks, bet arī, kas atgrūž viņa varoņos. Pašnoniecināšanās un paštīksmināšanās? Cilvēks ne vien dzīvojot, bet arī sacerot savu dzīvi, tā viņš esot domājis.