Uldis Tīrons

Brassai. "Prusts un mīlestība uz fotogrāfiju"

Brassai.
Prusts un mīlestība uz fotogrāfiju
Suhrkamp, Frankfurte pie Mainas,  2001

Fotogrāfijas fenomens tik lielā mērā atbilst Marsela Prusta sastindzinošā mirkļa filozofijai, ka pat nepārsteidz. Fotografēšanu pat varētu izdomāt no Prusta romāniem, ja vien tā jau nebūtu bijusi izdomāta. Prusts vāca fotogrāfijas – īpaši to cilvēku fotogrāfijas, kuros bija iemīlējies; viņš rūpīgi vērās fotogrāfijās, domāja par to, kas tajās redzams, un rakstīja, kā fotogrāfijas izraisa vai nogalina jūtas. Prusta slavenā aptumšotā istaba atgādina tumšo telpu, kurā attīsta fotogrāfijas, kad tas, ko nevarēja paspēt satvert laika plūdumā, kļūst pieejams vērotājam. Uz fotogrāfijas izrādās kāda cita sieviete, vai vīrietis, vai baznīcas tornis, vai kas cits – un nevis tas, ko mēs tur gaidījām parādāmies. Nesaprotamā veidā tas izsit mūs no ierastās uztveres, un, pateicoties mūsu atmiņai, ļauj atgriezties pie tā sākotnējā iespaida, kas šķita neglābjami zudis. Taču fotogrāfs ir tikai medijs, fotogrāfiju spēj atdzīvināt vienīgi kāds pārdzīvots notikums, kam ar redzamo fotogrāfijā nav tieša sakara. Lai varētu atdzīvināt mirušo, tam ir jābūt bijušam dzīvam.