Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Čārlzs Simičs
Tas mazais kaut kas
Orlando, Ostina, Ņujorka, Sandjego, Londona: Harcourt, Inc., 2008
No vienas puses, Simiča dzejoļi iezīmē tādu Amerikas ainavu, kāda tā parādās Edvarda Hopera gleznās – vientulība, te sapņainie, te murgainie vēlas nakts vai pusdienlaika brīži, klusums un paguruši ļaudis kādā nomaļā, smacīgā krodziņā vai banālā kafetērijā, viss ierastais kļuvis savāds, jo kaut kā īpaši krīt gaisma. “Viss, kas attiecas uz tevi,/ Mana dzīve, ir reizē/ Izdomāts un īsts.” Taču atsvešinātība, lēcas liekums, nav īsti amerikānisks, tāpat kā īsti amerikānisks par spīti kādreizējam “dzejnieka laureāta” titulam un daudzajām ASV literārajām balvām nav Čārlzs – īstajā vārdā Dušans Simičs. Perfektā valodas izjūta nenodod Belgradu, taču tonis – šis ironiskais, pašironiskais, komiskais tonis, spēja tīri un vienlaikus uztvert divus pretrunīgus stāvokļus un parādības, saskatīt cildeno banālajā un otrādi tomēr nāk no citas vietas – tās, kur viņš savā kara laika bērnībā bombardēšanas starpbrīžos paguvis saskatīt “miljonu stulbību”. No Serbijas un Austrumeiropas folkloras un klasiskās dzejas gan, šķiet, nāk arī īsā rinda, ritms, putni, eņģeļi un daudzās vecmāmiņas. Lai nu par ko, bet par vecmāmiņām īsti amerikāņi nemēdz rakstīt.