Česlavs Milošs. "Dzejas izlase"

Česlavs Milošs
Dzejas izlase
The Ecco Press, 1973

“Mēs iemācījāmies tik daudz, tu jau zini:  /kā pamazām to, ko nevar,/tomēr tev atņem./Ļaudis un laukus./Un ka sirds nemirst tad, kad liekas, tai jāmirst.”Divdesmit gadu vecumā, kad piepeši aptvēru, ka nav nekā neiespējama, ka ar mani var notikt viss un jebkas, varbūt pat nāve, lasīju un pārlasīju šīs Miloša  rindas – par atšķirtību, par zaudējumu, par tukšumu, kas ne ar ko nav aizpildāms. Tagad pārlasīju tāpēc, ka nesen gluži nejauši uzdūros jaunam Miloša dzejolim, un man gribējās paildzināt tā radīto jēgas un jēdzīguma sajūtu. Dzejoli sauc Orfejs un Eiridīke. Viņš iet tai pakaļ, jo “Tikai viņas mīlestība viņu iesildīja, darīja cilvēcīgu./Kad bija kopā ar viņu, viņš citādi domāja pats par sevi.” Nu, un viss notiek: Eiridīki Orfejam atdod – ar visiem zināmajiem noteikumiem. Arī beigas ir visiem zināmās. Bet tas nav svarīgi, jo viss notiek pavisam citādi, negaidīti, tik tikko – un, protams, nepārstāstāmi. Tas, ko saklausīju pavisam skaidri, bija Hermeja sandaļu plakšķēšana un Eiridīkes klusā, kā sapītā tipināšana, kuru Orfejs dzird sev aiz muguras – kolīdz viņš apstājas un ieklausās, nav ne plakšķēšanas, ne tipināšanas, kolīdz atsāk iet – atkal: plaks, plaks, plaks, tip, tip, tip... Jo es atcerējos, kā pirms pāris gadiem abi ar Tīronu dirnējām Viļņas viesnīcas vestibilā, cerībā sagaidīt, kad Milošu pāris nāks lejā iedzert konjaku un viņš varbūt piekritīs intervijai. Pēc ilgāka laika atskanēja: klikt, klikt, klikt, un tad aiz kāpņu pagrieziena parādījās... viņa viena – Miloša kundze. Viņa nesen nomira, bet viņš, lūk, uzrakstīja tādu dzejoli. Deviņdesmit trīs gadu vecumā.
Un es lasu un raudu, jo saprotu, ka ar mani vēl var notikt itin viss un jebkas – pat dzīve.