Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
David Lynch
Crazy Clown Time
2011, Sunday Best
Cirks nekur nav aizbraucis, bet klauni ir miruši
Pirmais iespaids, kas rodas, sākot skanēt šim albumam, ir baiss. Šķiet, ka tā jautrā meitene ar pseidonīmu April March, kas savulaik jautrā balstiņā dziedāja stilizētas Gensbūra dziesmas bilingvālā aranžējumā, ir nonākusi ellē, kur viņai par sodu jāturpina dziedāt un ciest. Ja atceraties filmas “Malholanda ceļš” sākumu, tad spējat iedomāties, cik ļaunu vēstošs un baiss var būt tāds noskaņojums, bet īstenībā šis albums atgādina visas Linča filmas un Youtube video vienlaikus. Lai arī formāli šis ir uzskatāms par Deivida Linča pirmo soloalbumu un debiju dziesmu žanrā, jāatzīmē, ka mūzikas jomā Linčs nav nekāds iesācējs un vienmēr ir aktīvi piedalījies mūzikas izvēlē un apstrādē savu filmu vai kādu citu traku projektu vajadzībām. Nav saprotams, kā viņam izdodas panākt to šermuļus uzdzenošo tembru salikumu, bet šī mūzika par spīti smieklīgajai ritma mašīnai un pašironijas pilnai balss sintezatora izmantošanai paša Linčai pārvēršanai par pundurim vai bārdainai sievietei līdzīgu radio diktoru, ir iespaidīga un neizturama. Septiņas minūtes garā kompozīcija par “savādo un neproduktīvo domāšanu” patiesībā ir transcendentālās meditācijas teksts, kas norunāts pārvērstā balsī, bet daži “dejojamāki” skaņdarbi ir lieliski blūza paraugi, ko iespējams pamest kā ēsmu kādā jautrā ballītē, kad viesi ir iereibuši un pat nenojauš, ar ko tas viss varētu beigties.
Līdzīgi: Tom Waits “Bad As Me”, 2011