Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dmitrijs Rancevs
Kinotācijas
Rīga: Orbīta, 2009
Ar milzīgu baudu lasu šo pabiezo grāmatu no jebkuras vietas, tā vienlaicīgi ir labi strukturēta un tajā pašā laikā aforistiski segmentēta. Ikkatrā rindkopā varu atrast kādas zināmas vai (vēl labāk) nezināmas kinofilmas nosaukumu un kodolīgi formulētu spriedumu par to, ko es varu ieraudzīt vai jau varbūt esmu ieraudzījis, skatoties kino. Latviski rakstītajā kinoliteratūrā šis ir iztrūkstošs žanrs, kas piedāvā gana pārlaicīgus novērojumus, lai tie būtu tikai aktuālo kinojaunumu apraksti, un tajā pašā laikā nav noslēpjams paša autora personiskais un subjektīvais pārdzīvojums. Biežāk tas tomēr ir pārdomājums bez liekām emocijām, taču svaigs un interesants. Ir labi, ja lasot par kino var uzzināt ne tikai tās jocīgās “filmu pasaules” iekšējo intrigu un cīniņu aizkulises, bet arī saskatīt cilvēcīgo un būtisko. Ranceva grāmata kalpo ne tikai kā ceļvedis (kas vēl būtu jānoskatās?), bet arī kā padoms. Un par to grupai “Orbīta”, kas sakārtojuši un izdevuši šo ilgākā laikā sarakstīto eseju krājumu, var piedot arī zināmu autora glorifikāciju. Ir pelnījis.