Dzeja no virsotnēm

Dzeja no virsotnēm
http://nk.kojapress.com/nonhuman/politpoetry.html

“Augšup tik dzejnieka dvēsele skrien,/ Sirds sitas strauji un brīvi./ Zinu, ka cerība šāda arvien/ Svētīga ir un tīra!” (Josifs Staļins) “Rozes sārtās un gaišzilās lilijas,/ Kā es skumstu pēc tevis, pēc mazā kamoliņa zem segas./ Rozes sārtojas, bet es skumstu joprojām,/ Redzot, kā tevi skūpsta kāds francūzis apburošs.” (Džordžs Bušs jaunākais) “Vien krasti smējās. Tāles bija zilas./ Tu atnāci un dziesma vijās tiem/ Un ziedi, rasā mirdzot, smaidīt sāka/ Un spīguļoja saulē maziem dimantiem.” (Benito Musolīni)
Kāds filozofs reiz izteicās, ka politiķus var vislabāk izprast, lasot viņu sacerēto dzeju. Šajā lapā paveras tāda iespēja. Rodas iespaids, ka gandrīz vai katrs ievērojams politiķis ir sācis savu karjeru kā literāts, tomēr tas vienmēr ir bijis viņa vaļasprieks. Protams, ir visai dīvaini lasīt liriskas atkāpes no tā, ko minētie literāti ir pastrādājuši kā politiķi. Tomēr analoģijas ir iespējams saskatīt. Attiecībā uz “apburošo francūzi”, tās ir jau pravietiskas.
Apoteoze ir Ļeņina vienīgais mūžā dzejolis, kas sastāv no vienas rindiņas: “V Šuše, u podnožija Sajana...” Ja nogurdina šādas rindas, var apmeklēt lapu, kurā var paklausīties, kā dzejnieki (piemēram, Anna Ahmatova) paši lasa savu dzeju: http://gold.stihophone.ru/users.php