Dzīvesziņa un māksla uzvesties pie galda

Latviskās dzīvesziņas turētāji, droši vien, piekritīs, ka viena no svarīgākajām šīs filosofiskās skolas rituāla sastāvdaļām ir ēšana. Dažādos godos — gan kāzās, gan bērēs bagātīgi uzklāts galds ir centrālais notikums, pēc kura vērtē, vai pasākums vispār ir izdevies. Pieraduši kārtot attiecības pie galda, mēs esam pārnesuši sev ērto un ierasto uzvedības modeli arī uz mācību klasēm, darba vietām; pat aizraujošo televīzijas ziņu raidījumu un diskusiju noformējums veidots tā, lai maksimāli atgādinātu vakariņu galdu. Skaidrs, ka šādos apstākļos arī lielākā daļa sakrālo kustību, rīcību un motīvu tiek uzsākti vai pabeigti atbilstoši ēšanas cikliskuma ētiskajām un estētiskajām prasībām.

Uzvedības normas regulē visas ēdināšanas procesa sastāvdaļas, sākot ar pagatavošanu un beidzot ar atraugāšanos. Kā jau racionālām būtnēm, latviešiem nepietiek ar primitīvām regulām — lai zinātu, kā pareizi jārīkojas, latvietis vēlas zināt, kādas sekas būs tai vai citai darbībai, paturot sev tiesības pašam izvēlēties likteni un attiecīgi — uzvedību. Ja ēdiens piedeg, tad ikvienam saimes loceklim ir saprotams, ka saimniece domājusi par puišiem vai vispār ko freidisku. Bet tad, ja meita, sevišķi mazapzinīgās jaunības gados, ēdienu taisot, laiza karoti, tad (nevajag jau uzreiz neko sliktu domāt) uz ārzemēm tiek. Agrāk tas gan tika uzskatīts par nelaimīgu atgadījumu, bet laiki mainās, un citādas ir ne tikai karotes, bet arī ārzemnieki. Ēšanas paradumi ietekmē ne tikai starptautiskās attiecības, bet arī hormonālo līmeni. Nekādā gadījumā nevajadzētu ēst no katla vai lielas bļodas, jo tam, kas šādi rīkojas, uzaug melna bārda. Visiem zināms, kas notiek ar cilvēku, kurš ēd, sēdēdams pie galda stūra — viņš septiņus gadus paliks neprecēts. Nav labi ēst stāvot, tam būs resnas kājas. Savukārt tam, kurš ēd, pie ratiņa vai datora sēdēdams, žurkas un kodes saēdīs drēbes, citiem vārdiem sakot — vīruss izdzēsīs failus cietajā diskā. Vispārīgs norādījums ir ēst lēnām un godīgi. Kas ātri ēd, tam īss mūžs, bet, ja ēdot mute piekūst, tad jāmirst ir pavisam drīz.

Aizspriedums lietot kopīgus traukus nav tikai gripas epidēmijas vai policijas akadēmijas noslēpumaino saslimšanu izraisīts drošības līdzeklis — kopīga galda piederuma izmantošana ir saistīta ar seksuālas dabas traucējumiem. Ja divi puiši ēd ar vienu karoti, tie, bez šaubām, ir iecerējuši vienu un to pašu meiteni. Savukārt meitene, kas ēd ar divām karotēm vienlaicīgi, tikpat aktīva ir arī dzimumdzīvē. Saimniece, kas ēdienu pasniedzot, nolej galdu, dabūs dzērāju vīru un neglītus bērnus.

Stingri aizliegta ir jebkāda veida klaudzināšana un sišana pie galda, it īpaši, pa šķīvja vai bļodas malu — tā itin viegli var piesaukt badu, nelaimi un velnu. Atcerieties bruņukuģa Potjomkins apkalpi! Sākās viss ar zupas izliešanu un bļodiņu sišanu pret galdu, bet beidzās ar Oktobra revolūciju.

Kas zivi ar nazi ēd, tam interneta pieslēgums nedarbojas. Bet tas, kurš zivs acis apēd, kļūst bailīgs kā zivs, kaut arī iegūst apšaubāmo spēju redzēt tumsā. Nav labi pieaugušam cilvēkam ēst maza bērna ēdienu — tam (pieaugušajam) deguns nosalst, bet bērnam nav ko ēst.

Aizraujošs laika kavēklis pie galda ir zemē nokritušu galda piederumu skaidrošana, kas nebūt nav tik viennozīmīga un vienkārša. Par cilvēku, kam ēšanas laikā izkritusi karote, varat uzmundrinoši piebilst: “Nākamgad ap šito laiku viņš vairs neēdīs.” Šim ticējumam iekavās ir skaista piebilde: “Tas nozīmē, ka mirs vai citādi dabūs galu.” Ja nokrīt piederumi, kas tiek likti galdā, skaidrojums ir detalizētāks — nokritis nazis nozīmē, ka gaidāms vīriešu kārtas ciemiņš, dakšiņa nozīmē jaunkundzi, bet karote — veceni. Ja nazis krītot ieduras grīdā, tas nozīmē, ka gaidāms steidzams darbs, ugunsgrēks vai laupītāji. Ja ēšanas laikā salūst karote vai nazis, tad, protams, kādai vai kādam ir jāmirst.

Tas, kurš neizēd šķīvi tukšu, dabūs pie nabaga gulēt, turklāt arī laiks nākamajā dienā būs nejauks. Sevišķi aizraujoši ir vērot, kurš pirmais pabeidz ēst Ziemassvētku rītā — tas tad arī pirmais mirs.

Nozīmīga un jēgpilna ir arī izturēšanās pēc maltītes. Ja kāds nožagojas, tad tam pēc gada šajā laikā vēl būs jāēd. Ja sāk staipīties, tad visu, ko pirmīt apēdis, paņem velns. Uzreiz pēc ēšanas nedrīkst skatīties pāri jumtam, tad atkal drīz vien gribēsies ēst. Nenokopts galds, protams, ir uz sieviešu sirdsapziņas. Ja meita atstāj galdu ilgi neslaucītu, tad tā dabū puņķainu brūtgānu, bet, ja slauka ar pliku roku, tad vīrs būs plikpaurains un arī dividendes nebūs nekādas lielās. Slaukot galdu ar papīra gabalu, iespējams izraisīt dumpi vai vismaz dabūt bārdainu vīru, kas taču arī nav nekas patīkams. Bet tajās mājās, kur galdu slauka ar kreiso roku atpakaļ, visa saimniecība iet ačgārni.

Ja pie jūsu galda ir gadījusies tāda laime kā sveši ciemiņi, pacentieties galdu nokopt, pirms viņi aiziet prom, citādi visu svētību aiznesīs sev līdzi. Savukārt pašam ciemiņam, kurš svešās mājās paēdis, jāsargās aiziet prom, pirms visi nav paēduši, jo tad viņam strīdi un ķildošanās sagaidāma.

Bet, lai mājā strīdi un ķīviņi norimtos, seksuālā saderība atjaunotos un dzimumu līdztiesība neļodzītos, noder īpašs Mārtiņdienas rituāls, kurā piedalās tikai sievietes: “Viņas piepilda trauku ar alu, tam saliek apkārt vaskā nostiprinātas daktis un tās aizdedzina. Tad atnes dzīvu vistu, tās galvu iebāž alū; tad katra sieviete ar rundziņu, kas taisīta no gara maizes kukuļa, kas apkaltēts uz uguns, sit vistai pa galvu, līdz to nosit. Tad vistu sadala mazos gabaliņos un apēd. Visbeidzot kaulus sadedzina, un visas klātesošās met alū naudu.”