Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Maksvels Kutzē
Gaidot barbarus
Maskava: Eksmo, 1980, 2009
Ar grāmatām mēdz būt tā, ka vieta un situācija, kādā tu esi sācis to lasīt, lielā mērā ietekmē visu turpmāko uztveri, nereti pat neļaujot pabeigt to kaut kur citur. Vai arī – pabeigt jau pavisam savādākā nozīmē un izlasot grāmatā jau kaut ko pavisam citu, nekā tika saskatīts sākumā. Šajā, krieviski izdotajā Kutzē romāna “Gaidot barbarus” izdevumā ir sakrājušās vairākas vilciena biļetes un es to esmu sācis lasīt tieši tā – kā ceļa grāmatu, iespējams, arī sižetā kā svarīgāko saskatot ceļa motīvu, nevis ieslodzījuma motīvu, kas varētu būt nozīmīgāks, ja es to lasītu kaut kur citur, viesnīcā vai slimnīcā. Meklējot grāmatas vāciņu internetā, es saskāros ar vēl kādu interesantu faktu – šī grāmata ir izdota daudzās valodās un neskaitāmos dažādos izdevumos kopš 1980. gada, un tās vāku noformējumi ir neizskaidrojami atšķirīgi – daži kā nopietnam, vēsturiskam romānam par karu, citi – kā romantiskai pasakai, vēl citi – kā erotiskai novelei vai naturālistiskam stāstam par ciešanām un pazemojumiem. Es savu sējumiņu nez kāpēc uzreiz uztvēru kā turpinājumu Tūkstots un vienas nakts pasakām, ar tādu pat tumšu un lipīgu iekāri rakstītu. Kā tikt līdz grāmatas beigām, es nezinu. Mazliet bail – ja nu esmu kļūdījies un grāmata ir par kaut ko pavisam citu? Taču uzrakstīts ir skaisti.