Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Einšteins par reliģiju
Maskava: Alpina non-fikšn, 2010
Lai arī visumā cenšos izvairīties no krājumiem, kur kāds ir atlasījis, ko kāds ievērojams cilvēks ir teicis par to vai citu jautājumu, Einšteins un reliģija šķiet pietiekami intriģējoša tēma, lai atvērtu grāmatiņu, sagaidot komentārus par “Dievs kauliņus nespēlē”: to nebija, bet bija Einšteina viedoklis par Dievu, pareizāk sakot, reliģiju, jo no Dieva jēdziena dižais fiziķis lielākoties ir izvairījies, izmetot vienīgi, ka tic Spinozas dievam, kas izpaužas sakārtotā Visuma harmonijā, bet nevis tādam, kurš nodarbojas ar cilvēku darbiem un likteņiem. Toties Einšteins nebeidz vien apgalvot, ka pati realitātes racionalitāte ir ticības jautājums, ka nepastarpināts pārdzīvojums slēpj sevī kaut ko skaistu un pilnīgu [cēloni], kas nav pieejams saprātam, un tā arī esot reliģiozitāte –tiekšanās pēc saprātīgām zināšanām. Lai cik arī naturālistiska šķistu Einšteina reliģija, nenoliedzami, ka tās avots ir, kā viņš pats raksta, “pazemīga attieksme, kas atbilst mūsu nepietiekamajai spējai racionāli saprast dabu un savu eksistenci”, kuras bieži tā pietrūkst daudziem pašapzinīgiem dabaszinātniekiem.