Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andris Kaļiņins. Diptihs “Klāvs un Mārcis”, 2020
Pagājušajā gadā ar vērienīgu laikmetīgās mākslas, dejas un scenogrāfijas programmu sevi pieteica jauna pop-up kultūrtelpa Točka. Izstāžu apmeklējums vien prasīja ja ne vairākkārtēju atgriešanos, lai grandiozo apjomu pilnībā uztvertu kaut cik skaidrā apziņā, tad vismaz veselu dienu intensīvas stāvēšanas kājās un dziļdomīgas lūkošanās. Kā jau šādās masīvās izstādēs ierasts, atsevišķiem darbiem ir grūti palikt atmiņā vēl laiku pēc tās apmeklējuma. Tomēr šoreiz bija viens darbs (lai gan laiku pa laikam atminos arī citus), kas mani nelika mierā tik pamatīgi, ka nācās to iegādāties.
Andra Kaļiņina diptihs “Klāvs un Mārcis” izstādē bija aplūkojams plašākā sērijā līdzās citu cilvēku portretiem: visi kā viens rozā audekli ar Latvijas telefona kodu +371 izcēlās kā lūdzošs sauciens pēc tuvības, kad to spēj nodrošināt vienīgi attālināti sakari. Lai gan ieilguši postmodernu ironiju joprojām elpojam kā gaisu – bez mērķtiecīgas piepūles –, šajā Kaļiņina sērijā tā atklājas ne tikai kā formāls paņēmiens, ar kuru cilvēku portretus veido kā standartizētus komunikāciju alkstošu subjektu variantus, bet jau pašsaprotams, tikpat kā nesamākslots izteiksmes līdzeklis, kad runa neizbēgami nonāk pie jūtām; ironija vairs neizpaužas kā kritika, tā šajā sērijā pati kļūst par dabisku cilvēka afektu.
Uzlūkojot diptihu “Klāvs un Mārcis”, neviļus sev jautāju, kad pēdējo reizi esmu jūtu uzplūdā kādam zvanījis, lai noskaidrotu attiecības, izklāstītu visu, kas uz sirds. Tāpat kā nesenā sarunā Amanda Aizpuriete man atklāja, ka līdz ar viņas paaudzes dzejniekiem ir izmirusi tradīcija vājuma brīžos zvanīt kolēģiem un lasīt jaunākos sacerējumus, arī manī ir noplakusi jau tā savulaik visai vārgā vilkme skaidroties pa telefonu. Visdrīzāk apziņa vien, ka jebkurš cilvēks, kas dalījies ar savu tālruņa numuru, ir viena zvana attālumā, šī vājprātīgi uzmācīgā tuvība un pieejamība apstulbina jebkuru emocionāli cildenu nodomu; arī kaimiņi blakus durvīs ir cilvēki, kuri nejēdzīgi nepārtraucamās tuvības dēļ lielākoties ir pilnībā neinteresanti.
Kamēr daļa manu vienaudžu izbauda Eiropas Savienības sniegtās studiju iespējas ārvalstīs, dažādu – gan šķietami labu, gan sliktu – iemeslu dēļ esmu nosvēries par labu vietsēža dzīvesstilam. Arī draugu sajūsmu par Keruaku neesmu izjutis uz savas ādas: nepastāvība man jau kādu laiku šķitusi pārspīlēti daudzināts stāvoklis. Došanās pretim nezināmajam, piedzīvojuma gara vilinājums manā apziņā ir kas tāds, ar ko nodarboties dziļi vientuļiem prātiem – vientuļiem nevis tāpēc, ka tie justos neiederīgi, bet gan nošķirti paši no sevis, izklaidīgi. Tomēr Kaļiņina darba aura ir dziļi pievilcīga, runādama tikpat kā Arvja Vigula vārdiem: “tas nebiju es, kurš naktī zvanīja un runāja ar tevi, tā nebija mana balss./ tas nebiju es, kurš paglābās no lietus kādā varšavas telefona būdiņā, izmircis, slapjiem matiem, lāsēm pilot pār mutes pāršķelto seju,/ tas nebiju es, lai arī kā man patiktu tik melodramatiskas situācijas.”
Kad, šķiet, Hjūms apgalvoja, ka cilvēka daba ir nemainīga cauri laikiem, par ko liecinot māksla, kuras kaislības un peripetijas ir pieejamas, empātiski izjūtamas un saprotamas arī gadsimtiem pēc darba tapšanas, viņš noteikti vēl nebija iedomājies par Klāva un Mārča iespējamību. Mīlestība, lai arī apjaušama kā tiešām pārlaicīgs afekts, mūsdienās tiek pieredzēta vēl nebijušos vēsturiskos apstākļos. Bet varbūt tas tikai tāds posms.