Deģenerātu māksla

Oto Dikss, “Gāzmaska”, 1916. No t.s. “Gurlita kolekcijas” Bernes Mākslas muzejā

2010. gada septembrī vilcienā uz Šveices un Vācijas robežas muitas amatpersonas aizturēja kādu večuku, Kornēliusu Gurlitu, kurš atgriezās mājās Minhenē ar 9000 eiro skaidrā naudā. Viņš nekad nebija strādājis nevienā darbavietā un nevarēja uzrādīt oficiālu ienākumu avotu, bet teica, ka naudu saņēmis par gleznas pārdošanu. Aizdomās par nelegālu mākslas izvešanu un izvairīšanos no attiecīgo nodokļu nomaksas Augsburgas prokuratūra sarīkoja kratīšanu Gurlita Švābingas dzīvoklītī un atklāja tur gandrīz 1400 mākslasdarbu. Kolekciju nekavējoties konfiscēja, pieļaujot, ka lielu tās daļu veido nacistu salaupītā māksla. Kornēliuss kolekciju bija mantojis no tēva, mākslas tirgotāja Hildebranda Gurlita, kurš Hitlera varas gados tirgoja ebrejiem atņemtos, okupētajās teritorijās nolaupītos un no Vācijas muzejiem izņemtos darbus. Un tiešām – no 16 000 nacistu konfiscētajiem “deģenerātu mākslas” darbiem, kas bija ar vācu pedantismu reģistrēti speciālā uzskaites žurnālā (tā vienīgais eksemplārs tagad glabājas Viktorijas un Alberta muzejā Londonā), 380 objekti atradās Gurlita kolekcijā. To vidū bija arī neliela, mazzināma Oto Diksa guašas skice “Gāzmaska” (nepilni 30 x 30 cm uz raupja ietinamā papīra), kas, iespējams, tapusi šaušalīgajos Sommas ierakumos 1916. gadā.

Savas karalaika skices Dikss izmantoja, lai 1924. gadā radītu slaveno 50 grafiku sēriju “Karš”, un tās kopiju tirāža kļuva par nozīmīgu kara šausmu atmaskojuma un pretkara aģitācijas rīku. Divas iespaidīgas gleznas ar šo pašu motīvu – “Ierakumi” un “Kara invalīdi” – tika izstādītas leģendārajā 1937. gada “deģenerātu mākslas” izstādē Minhenē kā “apzināta nacionālā gara sabotāža” blakus konfiscētajiem Bekmanim, Klē, Noldem, Kokoškam, Šīlem un citiem izciliem ekspresionistiem un modernistiem, kuru mākslas “ideāls ir kretīni un maukas”. “Ārprāts kā metode”, “daba, kādu to redz slimi prāti” – šie un citi saukļi izstādē “atmaskoja žīdboļševiku sazvērestību pret vācu tautu”, pie viena diskreditējot Veimāras republikas mākslas aprindas, kolekcionārus un muzeju direktorus, kas hiperinflācijas un vispārējās nabadzības laikā bija tērējušies tik “kroplai” mākslai.

Pēc dažādām aplēsēm, nacistu “deģenerātu mākslas” atsavināšanas kampaņā konfiscēja ap 25 000 modernās mākslas un ebreju autoru darbu, kurus pēc vairākām šādām propagandas izstādēm uzticēja izpārdot četriem varai uzticīgiem mākslas tirgotājiem, arī Hildebrandam Gurlitam, lai iegūtos līdzekļus izlietotu “nācijas aizstāvības mērķiem”. Tik milzīgs darbu pieplūdums starptautiskajā laikmetīgās mākslas tirgū tās vērtību stipri devalvēja, un ienākumi no “deģenerātu mākslas” bija niecīgi, tāpēc vismaz 5000 darbu publiski sadedzināja 1939. gada pavasarī Berlīnē, arī abas Diksa gleznas. (Kad amerikāņu karavīri 1945. gadā arestēja bēguļojošo Gurlitu senioru, viņš ziņoja, ka viņa rīcībā bijusī kolekcijas daļa ir gājusi bojā Drēzdenes bombardēšanā.)

Īsi pirms nāves 2014. gadā Gurlits juniors konfiscēto kolekciju novēlēja Bernes Mākslas muzejam, tādējādi protestēdams pret vācu varas iestāžu rīcību. 10 gadu laikā kopš iespaidīgās kolekcijas atklāšanas tikai seši mākslas darbi atdoti to kādreizējo īpašnieku mantiniekiem, atzīstot, ka tie bijuši nolaupīti ebrejiem; 590 darbu sakarā izmeklēšana vēl turpinās, bet pārējie mākslas darbi ir nodoti Bernei. 2018. gadā tur un paralēli Bonnā notika divas izstādes no Gurlita kolekcijas: vācieši izstādīja 250 ikonisko autoru darbus, kuru izcelsme joprojām ir neskaidra, bet šveicieši ar 160 darbiem lūkoja rekonstruēt “deģenerātu mākslas” izstādes efektu. To vidū parādījās arī Diksa “nepatriotiskā” gāzmaska.