Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Latvijas mākslas vēsturi varētu rakstīt pastaigājoties. Kājām ejot pa Rīgu ar blociņu rokā, varētu izveidot sarakstu ar kādreiz pastāvējušām mākslas galerijām, un katri pieci, trīs, pat viens gads veidotu atšķirīgu maršruta karti. Un visbiežāk krustiņš šajā maršrutā būtu vienīgais, kas droši zināms. Tā ir vistuvākā mākslas vēsture, kuras virzienā skatoties jārēķinās ar redzes miglošanos, jo “es taču tur biju, visu redzēju, un nevar būt, ka neko neatceros” parasti beidzas ar izmisīgiem meklējumiem internetā, kas atduras pret preses relīzēm. Internetā atrodams izbijušas galerijas arhīvs patiesībā ir brīnums. Uziet miglainu bildīti ar skatu no izstādes ekspozīcijas, kas datēta ar 2001. gadu, ir gandrīz vai neticami.
2009. gada sākumā, reaģējot uz Purvīša balvas dibināšanu, galerijā 21 Z. A. Meierovica bulvārī (krustiņš kartē, arhīvu atrast neizdevās) atklāja Vilhelmam Purvītim veltītu izstādi “Vilhelm!”. Galerijas pārstāvji informēja portālu Delfi.lv: “Ekspozīcija paredz vairākus jautājumus: kāda attieksme pret Purvīti ir jaunajai gleznotāju paaudzei? Kā Purvītis tiek interpretēts šī laikmeta kontekstā? Kāda pašreizējās mākslas kontekstā ir klasiķa nozīme?” Galeriju 21 tolaik interesēja jaunie mākslinieki, tādēļ preses relīzē ir lasāma piebilde: “Šī veltījuma izstāde atļaujas arī pakoķetēt, vienlaikus rosinot gleznotāju radīt jaunu darbu un dažus varbūt pat aizdomāties līdz Purvīša nozīmei paša jaunā mākslinieka dzīvē!” Izstādes darbus atlasīja konkursa kārtībā: jaunie mākslinieki darbus radīja, atnesa un bija spiesti rēķināties ar varbūtību, ka darbs izstādē nemaz nenonāks.
Inga Meldere, tobrīd jauna māksliniece, izstādei iesniedza pašportretu – neliela izmēra eļļas gleznu, domīgu jaunas sievietes seju. Tai bija uz pieres nogriezti mati un delikāti uzgleznots zilums ap labo aci. Zilums ir tik tikko samanāms, tomēr tas nevarētu būt nedz kāda apgaismes objekta, nedz sejas ģeometrijas mestā ēna: portrets ir gleznots “pa gaismai”, seja ir plakana, un zilums ap aci izceļas, jo ir izteikti vēss attiecībā pret sejas ādas toni. Līdzīgi Purvīša pavasara caurspīdīgā sniega vēsums izceļ nesalapojušas bērzu birzs siltumu.
Gleznu izstādē neiekļāva. Tomēr nav tāda ziemas ziluma, kas neuzsūktos pavasara piedodošajā gaismā: Inga pašportretu tūlīt pat iekļāva savā personālizstādē “Mājsaimnieces” galerijā PārDaugava Meža ielā (krustiņš kartē, arhīvu atrast neizdevās) un nepalika “jaunā, talantīgā mākslinieka” šķīstītavā uz mūžīgiem laikiem.
Inga ir viena no latviešu māksliniecēm, kas spēj dzīvot un gleznot ārpus Rīgas galeriju kartes – Helsinkos. Tomēr pirms visa, kas turpina notikt Helsinkos, pašportrets izgāja vēl kādu attīrīšanās ceļu.
2016. gadā Ingai nācās pamest darbnīcu bijušās VEF telpās īpaši savdabīgā veidā: darbnīcas izvākšanai tika atvēlēta viena diena. Inga steigā savus darbus mēģināja piedāvāt draugiem, tomēr daudz ātrāks un izvākšanās tempam atbilstošāks veids izrādījās gleznu noņemšana no rāmjiem un ierullēšana lielajā, zaļajā sētas atkritumu konteinerā, pirms tam gan audeklus sagriežot ar kancelejas nazi.
Blociņa formāta Latvijas mākslas vēsture tādējādi rotājas ar dažāda veida zilumiem – ar klasiķu atstātām pēdām uz katra iesācēja ķermeņa, ar vēl neapjaušamajām pēdējo notikumu sekām, kad skaidrs ir vienīgi tas, ka Latvijas mākslas pasaule dabūjusi tieši pa aci, un kur nu vēl tie īpašie zilumi, kuros neizbēgami nāksies iedzīvoties, pa centimetram vien pārskatot sētas puses miskasti. Protams, jautājums, vai iesācēja skices māksliniecisko vērtību nostiprina vēlākie brieduma darbi, vienmēr būs atklāts, tomēr šo jautājumu gribētos risināt, turot šo skici rokā, – lai turpinātu klīst starp krustiņiem un mutvārdu leģendām.