Mirkļi Irēnes dzīvē

Pjērs Ogists Renuārs. “Irēnes Kaenas-d’Anveras portrets”, 1880. Igaunijas Mākslas muzejs

Pirms pāris gadiem entuziastu grupa Amerikā uzsāka kampaņu par Ogista Renuāra gleznu izvākšanu no lielajiem muzejiem, pamatojoties uz to, ka Renuārs ir “slikts mākslinieks”, kurš “neprot gleznot”. Gleznas no muzejiem neizvāca, bet aktīvisti, publicējuši virkni uzskates materiālu, no jauna pievērsa uzmanību faktam, kuru impresionisma cienītāji bija pamanījuši jau 19. gadsimta beigās. Renuāra kā gleznotāja mantojums ir neviendabīgs. Viņam ir labas un sliktas gleznas. Sliktās un neveiksmīgās gleznas tapušas lielākoties viņa dzīves pēdējā ceturksnī, kad viņš citu problēmu starpā cieta no ķermeni un varbūt arī garu kropļojoša artrīta. Un no vispārēja saguruma.
Mazās Irēnītes portrets ir viena no labajām Renuāra gleznām. Tajā vienkopus saplūduši visi renuārismi to spontānākajās, smalkākajās, veiksmīgākajās izpausmēs. Viss, par ko mēs viņu mīlam. Šeit viņam izdevies tas, ko viņš, pēc paša vārdiem, visu dzīvi meklēja kā gleznotājs, – atainot “ādu, kas neatgrūž gaismu”. Kleitas satīna spīdums un mežģīnes nav pārsātinātas. Rudie mati ņirb pār pleciem, un cirtiņas uz pieres ir plānas kā pūka, kuru kustina vējš. Iezīmējot arī labo uzaci un aci, bālajai sejai ir piešķirts telpiskums un apjoms. Te ir arī Renuāra labākajiem portretiem tipiskā dažu ķermeņa daļu nebūšana “fokusā” – it kā tā būtu fotogrāfija, kuras laikā pozētājs izkustējies. Šajā gadījumā tās ir meitenes rokas.
Par meiteni var teikt, ka tā ir “burvīga”. Burvīgi skaista. Bet tās acīs ir daudziem Renuāra gleznotiem bērniem raksturīgā noslēgtība un varbūt pat tukšums, it kā apzinātības, iekšējā fokusa trūkums. Viņa skatās kā stirna, kas sastingusi pie brikšņiem.
Irēne Kaena-d’Anvera bija bagātu ebreju izcelsmes baņķieru, mākslas kolekcionāru un mecenātu meita. Renuārs šai ģimenei gleznoja vēl vairākus portretus. Irēnei privātajā dzīvē neklājās pārāk labi, taču vismaz vienā gadījumā neveiksme personiskajās attiecībās viņu izglāba. No pirmās laulības, arī ar ebreju, viņai bija divi bērni. Otrajā laulībā viņas vīrs bija itālis, viņa pieņēma katolicismu un itāļu uzvārdu un sarāva saites ar savu pirmo ģimeni. Kā jūs jau redzat – viņa neizskatījās pēc tipiskas ebrejietes, un tam, kā izrādījās, vēlāk bija izšķiroša nozīme.
Kad nacisti okupēja Franciju, pēc kaislīgā kolekcionāra Hermaņa Gēringa pavēles šo gleznu Kaenu-d’Anveru ģimenei konfiscēja. Irēnes pirmā ģimene ne vien neieklausījās padomos emigrēt, bet arī, paļaujoties uz savu vietu franču sabiedrībā, uzrakstīja Gēringa kantorim sūdzību par portreta nelikumīgu atsavināšanu. Ar šo protesta vēstuli viņi pievērsa sev uzmanību kā “nekaunīgi un uzpūtīgi žīdi”. Irēnes māsu, meitu, znotu, divus mazbērnus un pārējos ģimenes locekļus izsūtīja uz Osvencimas nāves nometni. Irēnes izglābšanās ir brīnums.
Izsekot šīs sievietes gaitām pēc kara ir grūtāk. Irēne bija noslēgta. Viņa pati savu portretu pamanīja kādā izstādē un tiesas ceļā atguva. Taču pēc pāris gadiem viņa to atkal pārdeva. Divos dažādos avotos es atradu, ka viņai pēc kara izveidojusies azartspēļu atkarība un lielajos, greznajos kazino Francijas dienvidos viņa nospēlējusi gan no savas nogalinātās meitas mantoto, gan arī par gleznu iegūto naudu.
Man šķiet, ka mēs Renuārā mīlam arī laiku, kad svinēja dzīvi. Laiku, kurā viņš gleznoja Parīzes kafejnīcas, piknikus ar laivu izbraucieniem un burvīgi skaistos bērnus. Renuārā spoguļojas gandrīz simt gadus garais miera un optimisma posms starp Napoleona Bonaparta sakāvi un Pirmo pasaules karu. Laiks, kurā šiem priecīgajiem cilvēkiem vienīgās īstās raizes izraisīja nelaimīga mīlestība. Vēl vajadzēja uzmanīties no absinta un veneriskajām slimībām. Un lai bērni būtu paklausīgi.