Nezinu, varbūt tā arī ir pareizi: Rīgas Laiks man pašam atgādina pa kādai vienkāršai patiesībai, vienmēr izraisot vieglu skumīgumu. Varbūt “skumjas”, arī vieglas, nav īsti piemērots vārds patiesībai, tāpat kā “niecības sajūta” nav īsti piemēroti vārdi, lai raksturotu Venediktu Jerofejevu, par kuru cita starpā runā dīkdienīgie Andrejs Arhipovs un Arnis Rītups šajā žurnāla numurā. Patiesība bija tāda, ka izvēlēties savu ceļu dzīvē nav laika un līdz pat pēdējam neviens tev nepateiks, vai esi vietā izmantojis savu talantu. (“Un vispār, ja dzīve ir kaut kam par īsu, tad tam, lai atteiktos no tā, kas tev neizdodas.”) No šī strupceļa nav izejas, un tā ir depresīva situācija, kura cilvēku – kā Arņa sarunbiedru – var novest līdz pat televizoram vai vājprātam. Saprotama – arī par to viņi runā – ir atteikšanās no laicīgās pasaules, lai izvairītos no šīs depresīvās situācijas, kļūstot par askētu, vientuļnieku, mūku vai ko tādu, par ko Veņička varētu teikt (“atzinīgi teikt, protams, ar maigumu”) – “muļķītis”. Kāpēc muļķītis? Tāpēc, ka tas vienalga ir “malkas ceļš”, ja drīkst virspusīgi piesaukt Heidegeru, izvairīšanās. Es labi redzu, ka manis rakstītais ir tikai vārdi, lielākoties nodrāzti, bet tie ir pirmie, kas nāk prātā, cenšoties runāt par svarīgāko (“Debesu Valdniece, kas ir šis pats svarīgākais?” sevi tirda Veņička ceļā uz Gailīšiem), un to saskata arī Arhipovs, runājot par vārdu “atteikties” un atsakoties “runāt par galējām lietām”. Un, lai gan visa Veņičkas poēma bija veltīta šādu vārdu un lietu atcelšanai, viņš pats “bija sevi ieprogrammējis uz piekāpšanos”, tādēļ iekrita “mīlestības un atzinības” lamatās, ko izlika viņa prozas un personības talanta pielūdzēji. “Iekrita” tajā nozīmē, ka ņēmās rakstīt vēl kaut ko, viņu bikstīšanas, nevis gribas ietekmēts.
Manu skumīgumu vakar nedaudz kliedēja (vai varbūt varētu teikt – atrisināja?) Pintera “Sargs” Maskavas Pie (Okolo) teātrī: luga bija par bomzi, kuru savāc uz ielas un atved uz savu dzīvokli kāds labsirdīgs idiots. Mailsa Deivisa debešķīgās trompetes pavadījumā trīs aktieri (viens no tiem arī izrādes režisors Jurijs Pogrebņičko) centās uzzināt, kas viņi ir un kas viņiem īsti šeit darāms. “Kas viņi ir” es saprotu ne vien kā dramaturga ieceri attiecībā uz personāžiem, bet arī kā režisora doto uzdevumu aktieriem, un “šeit” man nozīmē ne vien “šajā lugas personāžu dzīvē”, bet arī “šeit, uz skatuves”. Jo skatuve ir tāda vieta, kur aktieriem pietiek laika izvēlēties to, kas viņi ir, un par šīs izvēles pareizību iespējams uzzināt vēl pirms nāves.
